1. A. 592. "Dundurs Pats", 1878, 3 (14).

Viens zaldāts izdienējis ķēniņam 25 gadi. Ķēniņš viņu atlaidis vaļā, iedevis 3 mārciņas maizes, 3 mārkas naudas. Uz mājām nākdams, viņš saticies ar vienu nabagu, kas Dievu lūdzis. Tam viņš iedevis vienu mārciņu maizes un vienu mārku naudas. Kad kādu gabalu bijis pagājis, tad saticies atkal uz ceļa ar vienu nabagu. Tam iedevis atkal vienu mārciņu maizes un vienu mārku naudas. Vēlāku saticis vēl trešo nabagu. Tam atdevis to pēdējo mārciņu maizes un to pēdīgo mārku naudas. Šis nabags iedevis viņam par to plinti. Zaldāts gan negribējis ņemt, tādēļ ka neesot nekāds medinieks; bet nabags sacīja, ka viņš taču ar kroņa lietām esot strādājis un lai šaunot vien tik uz to pusi, kur putnus redzot skrejam, tad būšot viņi pagalam. Zaldāts ar' saņēmis to plinti. Pēdīgi nabags vēl devis vienas spēles. Zaldāts negribējis ņemt un sacījis, ka šis neesot nekāds spēlmanis, bet nabags pastāvējis uz tam, ka lai tik ņemot vien un lai par to nemaz nebīstoties, ka spēlēt nemākot. Ka tik vien dancotāji gribēšot, tā šis uzspēlēšot. Zaldāts arī paņēmis tās spēles. Līdz kādu gabalu pa ceļu bijis pagājis, viņš ieraudzījis lielu pulku putnu pa gaisu skrienam un tiešam ar' mēģinājis ar to plinti šaut. Putni tūliņ krituši zemē un iekrituši vienā ērkšu krūmā.

Žīds kāds braucis ar glāžu vezumu, redzējis lielu pulku putnu nokrītam, gājis pie zaldāta un teicis: "Dod man arī vienu!"

Zaldāts atteicis, lai ejot un ja gribot, lai ņemot vai visus. Līdz ko nu žīds ērkšu krūmā bijis iebridis, palicis zaldāts par to plinti ļoti priecīgs, ņēmis tās spēles un mēģinājis spēlēt. Ko nu zaldāts sāk spēlēt, tā žīds sāk dancot pa ērkšu krūmu un tikām dancojis, kamēr drēbes noplīsušas un miesa metusies asiņaina. Ka nu zaldāts vairs nespēlējis, tad ticis žīds ārā. Žīds par to noskaities, dzīries zaldātu apsūdzēt, bet līdz nosēdies uz sava glāžu vezuma, sācis zaldāts atkal spēlēt un žīds dancojis pa glāžu vezumu, kamēr visas glāzes saplīsušas smalkās druskās. Zaldāts nu vairs nespēlējis.

Žīds iebraucis pilsētā un sūdzējis tiesas kungiem, ka zaldāts viņu sasitis un viņa glāžu vezumu saplēsis.

Tiesas kungi prasījuši žīdam, vai viņš to zaldātu pazīstot. Žīds teicis, ka viņu jau visi varot pazīt un ka viņam esot stiebrs plecos. Tiesas kungi dod žīdam zaldātus, lai iet un lai saņem to zaldātu cieti un atved priekš tiesas. Tiesas kungi vaicā zaldātam, kam šis žīdu sakāvis, bet jo vairāk zaldāts liedzas, jo naigāki žīds uztiepjas. Pēdīgi tiesas kungi nospriež, ka zaldāts pakaŗams. Kad nu zaldātu veduši uz karātavām, lūdzis viņš tiesas kungu, lai vēl ļaujot viņam priekš miršanas uzspēlēt. Tiesas kungi viņam ar to brīvību paļāvuši. Žīds, to dzirdēdams, gan brēcis: "Nedo viņam tā pidele - sien mani pie vāģa, sien mani pie vāģa!"

Tiesas kungi ar žīdu piesējuši pie ratiem. Zaldāts sācis tad ar spēlēt un tā spēlējis, ka žīds ar visiem vāģiem gaisā lecis un pat tiesas kungi sākuši līdzi lēkāt. Visi, kas vien zaldāta spēles dzirdējuši, visi dancojuši.

Tiesas kungi palaiduši abus divus vaļā, zaldātu ir žīdu.