Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Divi gudrie brāļi kopuši laukus, sējuši labību, bet muļķītis aiz pirts dēstijis rāceņus. Tomēr uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust. Nu muļķītis gājis sargāt un noķēris velnu, tas tas rāceņu zaglis bijis. Velns lūdzies, lai palaiž, bet muļķītis nelaidis vis. Beidzot velns iedevis tādas kokles, tiklīdz koklē - visiem jālec.

Bet kādā naktī žīds nācis tēva dārzā ābolus zagt. Muļķītis pamanījis žīdu pie āboliem un tūliņ sācis koklēt. Žīds lecis kā traks, kamēr pa krūmiem lēkdams, visas drēbes saplosījis. Bet ko domāt. Rītā žīds apsūdzējis muļķīti ķēniņam. Ķēniņš nosodījis muļķīti pakārt. Bet karātavās muļķītis lūdzies, lai vēl beidzamo reizi atvēlot pakoklēt. Atvēlējuši. Nu muļķītis sācis koklēt un tūliņ it visiem, kas to kāruši, bijis jālec bez ziņas - arī ķēniņam. Ķēniņš tādās sprukās saucis: "Diezgan, diezgan! nekoklē vairs, tad tevi palaidīšu nekārtu!" Tā muļķītis ticis vaļam.