Reiz viens zēns ganīja ezera malā govis. Viņam uznāca garš laiks. Lai laiku pakavētu, tas dabūja lāpstiņu un rakņāja ezera malā mazu grāvīti. Drīzi grāvītis piepildījās ar ūdeni un tecēja čurinādamies uz priekšu, it kā gribēdams racēju panākt. Tā nu tas darbojās.

Bet uz reizi zēns nejauki pārbijās: ezera ūdens sāka briesmīgi mutuļot un griezties. Piepēži no mutuļa izšāvās melns vīrs. Tas bija pats velns.

"Ko tu te dari?" velns uzbļāva zēnam.

"Darbojos tāpat, grāvīti rakdams," zēns stomīdamies atbildēja, jo trīcēja no bailēm.

"Zēns, vai tu traks esi? Neroc! Tu jau vari ezeru beigās tā nolaist. To, lūdzams, nedari: ezers ir mans miteklis."

Dzirdēdams tādus vārdus, zēns tūdaļ nomanīja, ka briesmīgajam vīram ļoti maz sapratības. Viņš palika drošāks un smiedamies atteica: "Ja tu man labi maksāsi, tad vairāk nerakšu."

"Ko lai tev maksāju? Naudas man tagad nav - še tev tāda maza stabulīte: to tu vari arvienu papūst, tad saimnieka lopi barosies acim redzot."

Zēnam stabulīte labāki patika nekā nauda; viņš to tūliņ pielika pie mutes un pūta. Laiks nu gan pagāja ļoti īsi, bet tik viena nelaime: jo stabuli pūta, jo govis lēca. Zēns domāja: "Ko nu var zināt - varbūt, ka viņām tā jālec, ja grib ātri nobaŗoties."

Bet govis nebaŗojās vis: ar katru dienu tās palika vājākas un vājākas. Saimnieks sāka brīnīties, kas govim par nelaimi, un nereti pārmeta zēnam, ka govis labi nenoganot. Bet zēns arvien ticēja: "Lai saimnieks saka, lai - gan jau pienāks laiks, kad govis acim redzot nobaŗosies, kā briesmīgais vīrs teicis."

Kādu dienu saimnieks tomēr sadomāja iet paskatīties, ko zēns labi ar lopiem dara. Viņš neredzot aizlīda pa krūmu krūmiem un slepeni noskatījās. Te uz reizi zēnam iesitās prātā stabuli papūst. Tūdaliņ govis lēca un saimniekam gribot negribot arī bija jālec. Pēc laba brīža zēns atlika stabuli. Saimnieks, no lēkšanas vaļā paticis, dusmās sagrāba zēnu un veda pie kunga apsūdzēt. Zēns gan lūdzās, bet nelīdzēja. Tuvu pie muižas tie satika vagāru. Vagārs prasīja: "Kur tu to zēnu stiep?"

"Jā, stiepšu pie kunga apsūdzēt - viņam tāda stabule: kad papūš - jālec, vai gribi vai ne."

Vagārs neticēja; lai papūšot, gribot redzēt. Zēns izvilka stabuli un pūta. Tūliņ vagārs ar saimnieku lēca, kā traki, saukdami: Nepūt vairs - diezgan, diezgan!" Zēns atlaidās.

Pašos muižas vārtos tie satika muižaskungu. Muižaskungs prasīja vagāram: "Kur tas saimnieks to zēnu stiepj?"

"Pie kunga, cienīgs muižkungs, viņam, tam zēnam, tāda stabule: kad tas papūš, jālec, vai gribi vai ne."

Muižaskungs neticēja, lai uzpūšot, gribot redzēt. Zēns izvilka stabuli un pūta. Tūliņ muižaskungs, vagārs, saimnieks lēca kā traki, saukdami: "Diezgan, diezgan - nepūt vairs!" Zēns atlaidās. Nu visi nogāja pie kunga. Kungs prasīja: "Ko gribat?"

Atvedām te tādu zēnu ar savādu stabuli: kad uzpūš - jālec gribot negribot. Kungs neticēja, lai uzpūšot. Zēns uzpūta. Nu tūliņ kungs, muižaskungs, vagārs, saimnieks lēca, kā traki, saukdami: "Diezgan, diezgan - nepūt vairs!" Zēns atlaidās.

"Vadzi, kur tu tādu stabuli ņēmi?" kungs uzprasīja.

Tur un tur, tā un tā - zēns izstāstīja.

"Tas labi! Es jau sen zināju, ka manā ezerā briesmīgais vīrs, velns, piemājo. Tev vajaga ar stabuli viņu aizdzīt. Ej roc atkal to grāvīti un kad briesmīgais vīrs iznāk no ezera, teic, lai nerok, tad tūliņ uzpūt stabuli, lai tas labi izlēcas. Bet neatlaidies; pūti kamēr pie beigām esi viņu nokausējis. Gan tad tas sāks lūgties. Bet ātrāki neļaujies pielūgties, kamēr nav apsolījies, ezeru atstāt un uz citurieni aiziet."

Labi - zēns tā darīja. Velns iznāca un prasīja: "Vai tu atkal jau roc grāvi?"

Bet zēns, ne vārda neatbildējis, izrāva savu stabuli un pūta un pūta, kamēr nokausēja velnu ar platu muti.

Velns sāka lūgties, lai nepūšot. Bet zēns ātrāki neatlaidās, kamēr bija apsolījies, ezeru atstāt. Neko darīt - bija jāklenderē uz citurieni dzīvot. Kungs nu bija priecīgs. Par atmaksu tas zēnam iedāvināja jaunas mājas un iecēla to par saimnieku.