4. A. 592. Skolnieks K. Liezeris Blomu pag. 1892. gada. J. Maldoņa kr.

Agrākos gados algas bija ļoti mazas. Tā arī viens puika saderējās par ganu pie viena saimnieka par 3 kapeikām gadā, un nodzīvoja pie saimnieka trīs gadi.

Dabūjis savas deviņi kapeikas, puika priecīgs gāja pa lielceļu un satika vienu vecīti. Vecītis prasīja: "Kādēļ tu esi tik priecīgs?" Puika pastāstīja, ka viņam kabatā ir trīs gadu alga. Vecītis lūdza, lai šo algu viņam atdod, ko puika arī darīja. Tad vecītis sacīja: "Es došu tev šo kūjiņu un stabuli. Ja tu spēlēsi ar šo stabuli, tad visi ļaudis sāks dancot; ja šo kūjiņu kādam metīsi, tad tas nokritīs zemē."

Puika ar savām jaunām lietām gāja tālāk. Pie viena saimnieka viņš atkal saderējās par ganu. Ganos viņš bieži pūta savu stabulīti un visas aitas un govis dancoja. Reiz ganībās pie puikas pienāca viens žīds un rādīja puikam skaistu putniņu kas sēdēja vienā kokā. Puika meta ar kūju, tūlīt arī putniņš no koka nokrita un pazuda ērkšķu krūmā. Žīds metās pēc putniņa ērkšķos. Te puika sāka pūst savu stabuli un žīdam gribot negribot bija jādanco pa ērkšķiem, tā viņš ļoti sadūrās un saplēsa vaigu.

Žīds kliedza: "Nespēlē vairs, es tev došu savu naudas maku." Puika vairs nespēlēja un par to dabūja žīda naudas maku. Žīds tomēr bija ļoti noskaities uz puiku un tādēļ arī to apsūdzēja pie tiesas, ka puika viņu esot sadauzījis un naudas maku noņēmis. Tiesneši nosprieda puikam nāves sodu un lika žīdam pašam to pakārt. Visi devās uz karātavām. Puika lūdzās, lai tam atļaujot priekš nāves vēl papūst stabuli. To viņam arī atļāva. Tikko puika sāka spēlēt, visi ļaudis sāka tūliņ dancot. Žīds, lai tikai nebūtu jādanco, atzinās, ka viņš pats ir iedevis puikam savu naudas maku. Tā puika laimīgi izglābās no karātavām un priecīgs atgriezās pie sava saimnieka.