5. A. 1045. 1130. 592. Graudiņa J. Lautenbacha krājumā.

Vienreiz ganīja viens cūkgans pie liela ezera cūkas un vija pātagu. Te iznāca no ezera liels vīrs un prasīja, ko viņš dara. Cūkgans atteica, ka gribot ar to auklu ap visu ezeru apjemt un to uzvilkt pie debesim kā savilktu maku. Tad vīrs lūdzās, lai viņš to nedara, tas šim par to došot maisu naudas. Cūkgans atbildēja, ka viņš tad tik nevilkšot ezeru augšā, ja viņam pēc sešām dienām tik vienu cepuri došot pilnu naudas.

Pa tām starpām izraka puika lielu bedri un iegrieza savai cepurei malā caurumu. Nu velns bēra uzbērdams tai cepurē naudu, bet nevarēja un nevarēja to piebērt. Te cūkgans solījās atkal to ezeru vilkt augšā. Nu velns vēl lūdzās, lai to nedarot, un iedeva cūkganam par to tādu stabulīti, ka to pūta, tad visi dancoja, kas tik vien to stabuli dzirdēja. Puika nu uzpūta savu stabulīti un viņa cūkas sāka tūliņ dancot, nemaz neēda un palika arvienu vājākas.

Kungs, nevarēdams izbrīnīties, no kā cūkas paliek vājas, iet ielien ērkšķu krūmā un grib noskatīties, ko tas cūkgans ar viņa cūkām dara. Cūkgans uzpūš atkal savu stabuli un nu danco cūkas un danco kungs, pa ērkšķiem noplēzdamies pliks un asinains.

Tas tika tikai vakarā vaļam no dancošanas, kad cūkgans beidza stabuli pūst un dzina cūkas mājā. Kungs bija nu tik pikts par cūkganu, ka mājās pārgājis, lika karātavas uztaisīt, kur gribēja to gana puiku pakārt.

Kad puiku pie karātavām aizveda, tad viņš kungam lūdza lai ļaujot viņam tik vēl vienu reiz priekš nāves to stabulīti uzpūst, to viņam nu arī atļāva. Līdz viņš stabulīti pūta, te sāka atkal kungs un visi ļaudis dancot un puika tā pūzdams aizgāja sveiks projām.