Reiz ganiņam tāvs beja īdevis lynus. Puisāns veja volgus, pura molā ganīdams lūpus. Atskrēja valns un vaicuoja: "Kū tu darīsi?"

"Es vilkšu puru kūpā," sacēja puika.

Tod valns sūlēja puikai stabulīti, ar kuru spēlējūt, vysi lūpi un putni doncuoja. Puika pajēme un nūdancynuoja vysus lūpus, ka tī naspēja īt. Tāvs pajēme un padzyna sovu dālu nu muojom.

Puisāns laidēs īt - guoja, guoja un satyka žeidu, kurs braucja un vede vazumā daudz styklu. Žeids ar zyrgu doncuoja, stykli lakstēja un vysi saduza. Tod guoja tuoluok puisāns stabuļuodams un satyka čiguonus, kurim beja pylni roti bārnu un spylvynu. Suocja čiguomu zyrgi un bārni doncuot un paši čiguoni nūsasyta leidz pusnuovei. Tod čiguoni lyudze puiku, lai nastabuļoj. Puika sacēja: "Atdūd maņ sovus zyrgus un spylvynus!"

Čiguons atdeve jam div zyrgus un div rotus, a jis aizbraucja uz sova tāva muojom. Tāvs viņu pījēme un dzeivoj šū boltu dīn.