Vienam ķēniņam bija daudz cūku un tikai viens gans. Cūkas bija jāgana meža malā, un katru vakaru, cūkas mājās dzenot, pa vienai cūkai pazuda. Cūkas mājās pārdzinis, gans par sliktu ganīšanu dabūja no ķēniņa pērienu. Nākošā vakarā gans pamanīja, ka atkal viena cūka pazudusi, un sāka raudāt. Te uzreiz pie viņa pienāk viens vecītis ar baltu bārdu un prasa, kādēļ viņš raudot. Ganiņš izstāstīja tam savas bēdas. Vecītis ganam iedeva tauri un teica: "Kad tev vakarā trūks kāda cūka, tad cūkas mājās dzenot, tikai uztaurē, tūliņ visas cūkas sanāks kopā."

Gans arī taurē, visas cūkas sanāk kopā - no meža iznāk arī pazudušās cūkas. Gans priecīgi aizdzina viņas mājās. Ķēniņš brīnējās, kur gan viņš varējis pazudušās cūkas atrast. Ganiņš nu pastāstīja par brīnišķīgo tauri. Ķēniņš šo tauri gribēja dabūt, bet ganiņš nedeva.

Otru dienu gans atkal gana cūkas un redz, ka žīds iet gar ērkšķu krūmu. Viņš uzspēlē uz savas taures un žīds sāk dancāt un ielec ērkšķu krūmā. Ērkšķi žīdam sarāva visas drēbes, par ko žīds bija ļoti saskaities un iesūdzēja ganu tiesā. Tiesas kungi ganam piesprieda nāves sodu. Gans priekš nāves lūdza tiesnešiem, lai viņam atļauj papūst savu tauri. Žīds gan tiesnešus lūdza neatļaut spēlēt, bet tie tomēr ganam atvēlēja pūst. Tikko gans sāka pūst, visi tiesneši un arī žīds sāka dancāt. Kad kungi solīja ganu atlaist brīvībā, tad šis vairs nepūta un priecīgs devās uz mājām.