Vienam zēnam reiz izgāja slikti. Tā staigādams, viņš satika vecu vecīti. Vecītis prasīja, kādēļ šis tāds noskumis. Puika nu viņam izstāstīja visas savas bēdas. Vecītis iedeva viņam vienu mazu stabulīti un teica, lai tik papūšot, tad visi sākšot dancāt. Puisītis, sajēmis stabulīti, pateicās un gāja tāļāk.

Iedams viņš satika vienu žīdu, kas nesa paunu uz muguras. Puikam uznāca luste viņu padancināt un viņš sāka pūst savu stabulīti. Žīds tūliņ sāka lekt, kā tik varēdams, un kad kādu stundu bija dancājis, viņš lūgdams solīja puikam naudu, lai tikai nepūšot. Bet puika pūta tikai tālāk. Pēdīgi žīds izsaucās: "Oi, tu mīle puisīte, nepūt vairs, es tev dose pussieke naudas!"

Nu puika arī vairs nepūta un saņēma no žīda naudu. Žīds ir ļoti dusmīgs, aiziet uz tiesu un apsūdz puiku, ka šis viņam nozadzis naudu. Tiesneši nospriež, ka puika ir jāpakaŗ. Puiku noved pie karātavām un viņam liek jau valgu kaklā, bet puika paņem stabulīti un pūš. Visi ļaudis tūliņ sāk tik lekt un trakot. Žīds dancādams nevar vairs izturēt un sauc: "Oi, mīle puisīte, nepūt to stabul, es pats biju vainīgs,"

Žīds atzīstas, ka ir melojis arī tiesas vīriem, un nu puikas vietā pakāra žīdu.