Vīnu reizi vecīts aizbrauca uz mežu calmu lauzt. Valns, daguojis kluotu - soka: "Pījam mani calmus lauzt!"

"Palīdz izraut šituos sīkstas!"

"Valns pajēme aiz sīkstas molas, pacēļa uz augšu, laidja vaļā un samīdzja valnam pierstu. Valns soka uz vecīša: "Laid vaļā!"

Vecīts nalaiž vys vaļā, bet valns soka: "Es tev īdūšu svilpuku un muškotu [plinti]."

Kad jis vēl nalaiž, valns atsauca ūtru valnu, pasacēja tam, lai atnas stabuli un muškotu. Tad valns stuosta: "Ka stabulēsi, cik ļaud's dzierdēs, tī vysi doncuos, ar muškotu: kad skrīs zač's voi putyns, tik saun ar šū muškotu uz tū pusi, byus gotovs!"

Labi. Vecīts palaiž valnu vaļā, a pats brauc uz sātu. Veras: skrīn putyns. Jis saun putnam, putyns īkryta ērškežu kryumā. Guoja kungs, īsavērās, ka putyns kreit zemē. Kungs īt pakaļ putnam, bet vecīts tyuleņ izvylka stalulīti un stabulej. Kungs suoka doncuot pa erškežu kryumu, apsaplēsēs un apsazīdēs viss ar ašni. Kungs apsūdzēja vecīti tīsā, lai jū pakuortu. Daudz ļaud's sasalasēja vārtūs, kai vecīti kuors. Vecīts atguoja un suoka stabulēt. Vysi ļaud's tyuleņ suoka doncuot, laksteit. Un tai vecīts palyka dzeivs.