Senejūs laikūs dzeivuoja vīns jauns cylvāks vuordā Karlis. Viņš nikur naguoja nu sovas ustobiņas. Reizi jis sadūmuoja kaut drusku pastaiguot. Guoja, guoja un īguoja purā. Tamā purā beja īstidzis vacs vecis, kurs saucja pēc palīga. Karlis daguoja un izvylka vecīti nu pura un apmozguoja. Tys vecīts beja pats Dīvs. Prasēja vecis Karļam: "Kū tu gribi, es tū tev varu dūt."

Karlis sacēja: "Es gribātu taidu kūkļu, ar kurom varātu sevi prīcynuot, es sovā dzeivē asu moz prīka redzējis."

Vecīts arī īdeve Karļam taidas kūkles. Kad kūklēja mežā, vysi zvēri un putni doncuoja, bet kad kūklēja pi upem un azarim, vysas zives doncuoja.

Reizi jis guoja kūklēdams car kēneņa pili un īguoja ari pilī īškā. Pi kēneņa beja daudzi vīsu un daudzi kūklētāju, bet navīns navarēja tik skaisti kūklēt, kai Karlis. Par šytū kēneņa kūklētuoji sasadusmuoja un lyka Karli īsludzēt cītumā. Cītumā Karļam nadeve ēst ni druskas. Tikai Vēja meitas nosuoja Karļam ēst un ar kūklēm viņš prīcynuoja pats sevi. Kad beja pi kēneņa vēļ sabraukuši vīsi, kēneņš īguoduoja par Karli un lyka jū atvest nu cītuma. Cyti kūklētuoji beja dusmīgi uz Karli, pajēme un īsvīde jū jyurā nu pilis lūga. Atskrēja Vēja meitas un aiznese Karli uz sausu zemi. Bet tad sacēļa lela vētra un sajaucja kēneņa pili ar vysim vīsim. Karlis atguoja uz sovom muojom um kūklej vēļ šū boltu dīn.