Nabaga meldeŗa zellis meklējis darbu. Viņš iegājis vienās dzirnavās un lūdzies, lai viņu pieņem par strādnieku. Bet melderis nedevis viņam darba un zellis aizgājis. Viņš apsēdies uz upes krasta un raudājis par savu bēdīgo likteni. Kad meldera zellis pacēlis galvu, tad ieraudzījis, ka viņpus upes nolaižas skaista jaunava zilā kleitā. Jaunava prasījusi: "Kādēļ tu raudi?"

Meldeŗa zellis stāstījis par savu gŗūto dzīvi. Tad skaistā jaunava, kas bijusi Laima, teikusi: "Brien par upi uz mani!"

"Es noslīkšu," atbildējis meldeŗa zellis.

"Ne, neslīksi."

Meldeŗa zellis iebridis upē. Lai gan viņa bijusi dziļa, tomēr ūdens sniedzies meldeŗa zeļļam tikai līdz ceļgaliem. Meldeŗa zellis pārbridis un piegājis pie Laimas.

"E tev došu laimi," teikusi Laima. "Pacel kāju un zem papēža tu atradīsi savu laimi."

Meldeŗa zellis pacēlis kāju un zem papēža atradis mazu gludu akmentiņu.

Tur ir tikai mazs akmentiņš," teicis meldeŗa zellis un rādījis Laimai atrasto akmentiņu.

"Tā ir tava laime," teikusi Laima.

Meldeŗa zellis brīnījies. Tad Laima turpinājusi: "Tagad tu ej atpakaļ uz dzirnavām, ierušini to akmentiņu pavardā pelnos un lūdz meldeŗam naktsmāju. Viņš tev naktsmāju gan negribēs dot, bet ej tik iekšā un saki: "Paldies!" Kad tu gribi ēst, tad sēdies pie galda, ja tevi dzen nost, tad neej un saki: "Paldies." Kad tevi lamā, tad ar saki: "Paldies!" No rīta meldeŗa meita ies pie pavarda un gribēs uguni uzpūst. Toreiz vēl nav spičku bijis un uguni glabājuši pavardā pelnos ieraustu. Viņa nevarēs uguni uzpūst, jo sāks stipri šķaudīt. Tāpat būs ar māti un tēvu. Kad tu gribēsi, lai viņi nešķauda, tad izņem, nevienam neredzot, akmentiņu no pelniem. Bet to tu dari tikai tad, kad melderis apsola savu meitu tev par sievu un pusi no dzirnavām. Tagad ej un dari tā, kā es tev sacīju."

Nu Laima pazudusi. Meldeŗa zellis gājis atpakaļ uz dzirnavām. Viņš iegājis dzirnavās un lūdzis naktsmāju, jo bijis ar jau vakars. Melderis gan negribējis dot, bet meldeŗa zellis pateicis: "Paldies" un gājis tik istabā iekšā. Kad viņš palicis istabā viens, tad žigli ierausis akmentiņu pelnos. Drīz vien meldeŗa sieva uzlikusi vakariņas galdā. Meldeŗa zellis sēdies pie galda un sācis ēst. Kad to ieraudzījusi meldeŗa sieva, tad sākuši kliegt: "Uja, bezkauņa, vai tiksi no galda nost!"

"Paldies!" teicis meldeŗa zellis un ēdis tik tālāk.

Ieskrējis melderis un gribējis meldeŗa zelli izsviest no istabas. Tas negājis un uz visu atbildējis "Paldies!"

Kad meldeŗa zellis paēdis, tad viņš licies meldera meitas gultā un gulējis nost. Nu bijuši vēl lielāki kumēdiņi. Bet meldeŗa zellis nelicies traucēties, un uz lāstiem un lamām atbildējis ar paldies.

Otrā rītā pirmā uzcēlusies meldeŗa meita un piegājusi pie pavarda uguni uzpūst. Bet tiklīdz iepūtusi pavardā ka sākuši vienā laidā šķaudīt. Gājusi meldeŗa sieva - tas pats! Gājis pats melderis - arī tas pats. Visi trīs šķaudījuši.

"Nu nav labi," teicis melderis, "Jāiet pēc mācītāja un šķesteŗa, lai tie nosvētī."

Melderis šķavodams aizgājis pēc mācītāja un šķesteŗa. Atnācis mācītājs ar šķesteri un sākuši svētīt, bet svētība tomēr nepalīdzējusi. Aizbraukuši pēc dakteŗa, bet arī tas nevarējis palīdzēt. Visi tāpat šķaudījuši.

"Re, kur dumjš dakteris," teicis meldeŗa zellis.

"Nu, vai šis varot apturēt?" tā melderis.

Ja tu man dosi savu meitu par sievu un pusi no dzirnavām, tad es apturēšu," atbildējis meldeŗa zellis.

Gan melderis negribējis, bet beidzot bijis ar mieru. Viņi norunājuši pēc nedēļas kāzas. Meldeŗa zellis, nevienam neredzot, izņēmis no pavarda akmentiņu un tūliņ visi apstājuši šķavot.

Kad svētdiena pienākusi, tad melderis par meitas kāzām ne domāt nedomājis. Kad meldeŗa zellis atgādinājis norunu, tad melderis noskaities un sācis lamāties. Meldeŗa zellis atbildējis: "Paldies!" un ierušinājis akmentiņu atkal pavardā.

Otrā rītā sākusies atkal šķavošana. Tad melderis teicis: "Apturi un čuhi, es turēšu - čuhi, - norunu - čuhi!"

Meldeŗa zellis atkal izdarījis kā Laima teikusi, un neviens vairs nešķavojis. Pēc nedēļas bijušas viņa un meldeŗa meitas kāzas.

Laima atkal parādījusies meldeŗa zeļļam un prasījusi: "Nu, vai tu saņēmi savu laimi?"

Jā, meldeŗa zellis bija laimīgs. Tad Laima teikusi: "Pateic Dievam un Laimai!" un atkal pazudusi.

Meldeŗa zellis tagad esot pats melderis, jo viņa sievas tēvs esot jau miris. Viņš dzīvojot laimīgi, ja vien no vecuma jau ar neesot nomiris.