Kādā mazā mājiņā dzīvojusi atraitne ar savu meitu un dēlu. Dēls vēl bijis puikas gados, bet meita jau bijusi pieaugusi. Vaigs tai bijis tik skaists un augumiņš tik slaiks, ka prieks bijis skatīties. Tik viena nelaime. Meita bijusi par daudz dusmīga. Tā jau mēdz pa laikam būt, daiļam daiļa indeve - ko tur darīt? Māte gan spiedusi, lai meita precētos, jo domājusi: "Ja apprecēsies, gan tad vīrs izdzīs dusmīgo prātu!" Bet meita par to ne dzirdēt kuŗš puisis nācis bildināt, to izdzinusi ar bīsteklu laukā.

Reiz atnācis krietns tēva dēls daiļo meitu bildināt, bet meita teikusi: "Jā, jā - tūlīt!" Izskrējusi namā, pagrābusi bīsteklu un izdzinusi puisi ar kaunu laukā. Pusis aizsedzis acis un gājis sarkans kā vēzis uz māju. Uz ceļa tas saticis vecu nabagu. Nabags prasījis: "Kas tev, puisīt, par nelaimi? Kādēļ tāds modīgs esi? "

Tā un tā, puisis izstāstījis.

"Ak kas par niekiem!" nabags atteicis, "es apgalvoju, ka meita pie manis veca nabaga nāktu, ne vēl pie tevis jauna puiša."

"To neticu!" puisis atbildēja.

"Nu, tad pierādīšu to! Tūlīt iešu uz mājiņu meitu bildināt."

Puisis pasmējies un neticējis. Bet nabags, vairāk nekā neatteikdams, gājis taisni pie meitas projām. Iegājis iekšā, nosēdies pie krāsns un nerunājis ne vārda. Uz reizi iznākusi atraitne un sniegusi nabagam maizes riecienu. Bet nabags atteicis: "Neesmu nācis, mīļā māmiņ, ubagot, bet tavu daiļo meitiņu par sievu bildināt."

To dzirdēdama, meita palikusi zila. Izskrējusi pēc bīstekla un izdzinusi nabagu laukā. Nabags, vienu spērienu dabūjis, sakritis četrrāpus un rāpies, kā šunelis par slieksni. Bet to tas darījis ar nodomu, jo rāpjoties pabāzis apakš sliekšņa šķaudāmās zāles un tad aizgājis ne ardievas neteicis.

Pēc kāda laika atraitne teikusi uz meitu: "Meitiņ, bērniņ, izej sapūt pavardā uguni - jāuzsilda ēdiens!"

Meita gājusi. Bet līdz ko bijusi pār slieksni pāri, tā sākusi šķaudīt: "ači! ači!" Sākusi uguni pūst, bet kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! kā pūš, tā: ači! Nu skrējusi pie mātes iekšā teikdama: "Māmiņ, nevaru, ači! uguni iepūst, ači!"

"Lai, lai, meitiņ, pāries - atsēdies, pasit pie krūtim. Dēliņ, ej tu māsiņas vietā uguni iepūst!"

Izgājis dēls, bet tas pats. Līdz ko sācis pūst, tā: ači! un ači! Tas skrējis arī pie mātes iekšā, teikdams: "Māmiņ, nevaru, ači! uguni iepūst, ači!"

Māte domājusi: "Tata brīnumi - jāiet pašai!"

Izgājusi, bet tāpat. Līdz ko sākusi pūst, tā ači! un ači! Nu māte nomanījusi, ka nabags būs piejokojis. Tādēļ ieskrējusi pie dēla sacīdama: "Dēliņ, mīļo, ači! ņem to balto kaziņu, ači! un jāj pie labdaŗa, ači! lai nāktu to spoku izdzīt, ači! ko nabags ielaidis, ači!"

Dēls paņēmis balto kaziņu un aizjājis pie labdaŗa. Bijušas lielas mokas, kamēr labdaris sapratis, pēc kā jājis. Beidzot labdaris taisījies uz ceļu. Atjājis, izrēgojies - neko darīt. Gājis iekšā. Bet tikko par slieksni pāri, labdarim tā pati nelaime klāt. Nu tas atmetis ar roku sacīdams: "Tas stiprāks par mani, ači! gādā pašu nabagu rokā, ači ! un lūdz tam, ači ! lai atpestī, ači !"

Neko darīt, atraitne sūtījusi dēlu, lai meklē nabagu rokā. Dēls sameklējis trīs dienas, kamēr nabagu atradis. Nu kritis klāt lūgties, lai nāktu atlaist. Nabags teicis: "Iešu gan, bet ja tava māsa nenāks pie manis, tad neatlaidīšu!"

Nabags aizgājis un noprasījis meitai īsi: "Vai nāksi pie manis?"

"Iešu, ači! iešu, ači!"

Nabags izņēmis no sliekšņa apakšas šķaudāmās zāles un pataisījis visus veselus. Tagad meita prasījusi: "Nu saki, kādēļ piejokoji mūs visus?"

"Tādēļ, ka krietno puisi un mani ar bīsteklu trenkāji," nabags atteicis.

To dzirdēdama, meita kritusi klāt lūgties. Viņa nebūšot vairs nekad tā darīt, lai piedodot un lai nabags atsakoties no precībām.

Nabags atteicis: "Vai domā, meitiņ, ka man, vecam vīram, liela vajadzība tevi precēt? Labprāt atsakos, bet tad tev manā vietā jāprec tas puisis, ko tu viņdien ar bīsteklu aizdzini."

"Labprāt, labprāt!" meita iesaukusies.

"Tad labi, rītu viņu atsūtīšu. Bet to tev saku, ja vienreiz tik neklausīsi savam vīram jeb citādāki kā izrādīsi dusmīgu prātu, tad būšu atkal ar šķaudamo nelaimi klāt."

Meita apsolījusies vairs tā nedarīt. Trešā dienā atnācis puisis. Šī bijusi tik mīļa, tik mīļa kā medus. Noturējuši kāzas un dzīvojuši ļoti laimīgi.