2. A. 613. J. Ozols Saukā. Brīvzemnieka "Mūsu tautas pasakas" I, 23. L. P. VII, II, 25, 5, 11.

Reiz gāja pa pasauli kurpnieks un skrodelis. Kurpnieks bija draudzībā ar pašu vellu, bet skrodelim bija Dievs sirdī. Kurpniekam bija naudas kā vellam pelus, tomēr viņš krāpa un plēsa, kur varēdams; skrodelim bija naudas un citu laicīgu mantu maz, bet viņš dāvāja katram nabadziņam kādu grasīti; katram sērdienītim un gŗūtdienītim kādu maizes riecentiņu, katram izsalkušam lopiņam kādu kumosu. Kurpnieks gan teica skrodelim, lai tas neesot tik devīgs, jo kad pašam pietrūkšot, tad būšot jākaŗ zobi vadzī. Bet skrodelis tam mēdza atbildēt: "Gan jau Dieviņš palīdzēs!"

Tālāk ejot, devīgam skrodelim arī tiešām viss izbeidzās. Bads bija klāt - ko nu darīt? Skrodelis cieta, cieta, bet pēdīgi teica savam ceļa biedram: "Vadzi, brālīt, vai nevari man dot kādu gabaliņu maizes? Neesmu jau pāri dienas nekā ēdis."

Kurpnieks atteica: "Kā, vai tev vairs nav maizes? Kur tad tavs Dievs, ka viņš tev nepalīdz?"

"Gan jau Dieviņš palīdzēs, tikai šimbrīžam, paša grēku dēļ, man pietrūcis ko ēst. Dod man cik necik maizes, es tev atdošu."

"Gan jau Dieviņš palīdzēs!" zoboja bezdievis kurpnieks. "Vai tu arī zini, ka tev, uz Dievu paļaujoties, divās trijās dienās jānosprāgst badā, ja tev nedodu maizes? Atsakies labāk no Dieva un dzīvo kā es, tad tev nekad netrūks maizes."

"Ne, no Dieva neatsacīšos, gan viņš palīdzes."

"Klausies, ja tev tāda stipra ticība uz Dievu, tad derēsim. Es došu tev maizi, bet ja tavs Dievs tev nepalīdz to trijās dienās atdot, un tu no Dieva neatsakies, tad izduršu tev acis. Bet ja viņš tev palīdz, tad dotā maize nav jāatdod."

Labi skrodelis ar kurpnieku salīga. Pagāja viena diena, pagāja otra, pagāja arī trešā, bet nabaga skrodelim nebija maizes ko atdot. Nu kurpnieks stājās virsū skrodelim, lai vai atsakās no Dieva, vai ļauj izdurt abas acis. Un skrodelis palika pie Dieva un ļāva labāk izdurt abas acis.

Nu gāja tālāk abi, aklais skrodelis un redzīgais kurpnieks. Pēdīgi tie nonāca kādā mežā, tuvu pie lielas, lielas pilsētas. Še kurpnieks nosēdināja savu nelaimīgo ceļa biedru apakš liela kupla ozola un sacīja, lai tas pagaidot, kamēr šis būšot atpakaļ atnākt, jo iešot pilsētā maizes pirkt. Bet bezdievis, aklo ceļa biedru vienu mežā atstājis, aizgāja projām un nenāca vairs atpakaļ.

Skrodelis gaida, gaida, bet viss velti. Viņš gaida, klausās un dzird: arvienu jo vairāk apklust putnu dziesmas, koki sāk savādi šņākt un gaiss metas auksts. Nu viņš nomana, ka nakts un ka kurpnieks to nežēlīgi piekrāpis, mežā vienu atstādams. Ko nu darīt? Koku aptaustījis, tas sāk rāpties augšup, jo mežos plēsīgi zvēri. Par laimi zemākais zars arī nav augstu. To sasniedzis, viņš uzkāpj uz otru, uz trešo, kamēr atrod tādu vietu zaru žuburā, kur var itin brangi nosnausties nakts laikā. Snauž viņš kokā - te ap pusnakti sanāk viens pēc otra vesela meža muižas saime: zaķis sulainis, lapsa kūmiņš vagārs, vilks muižkungs un lācis lielskungs. Sanākuši sarunājas. Sulainis prasa: "Ko lai tāds dara, kas akls?"

Lielskungs, liels zintenieks, atbild: "Ja tāds, saulei lecot, trīs reizes izmazgātu acis ar rasu, tad tas dabūtu atpakaļ savu acu gaismu."

Te vagārs jautā: "Kā gan pilsētā, kas tagad slāpst nost, varētu atkal dabūt ūdeni?"

Lielskungs, liels zintenieks, atbild: "Pilsētā liels akmens; ja to sašķeltu krusteniski četros gabalos, tad būtu ūdens diezgan."

Bet muižkungs vaicā: "Kā lai izdziedē zemes valdnieka vienīgo meitu, kas nav nedz dzīvotāja, nedz mirēja? Valdnieks gan izsludinājis dot tam to par sievu un pusi no valsts klāt, kas viņu izglābtu, bet kā nav, tā nav glābēja."

Lielskungs, liels zintenieks, atbild: "Kambarī, kur tā guļ, pie siekšņa, zem grīdas, paglabāti trīs āboli: viens sudraba, otrs zelta, trešais dimanta. Kad tos ābolus izņemtu, krusteniski pārgrieztu un viņai iedotu ābolu sēklas, tad tā tūdaļ atžirgtu."

Tā sarunājušies, visi četri aiztecēja katrs savu ceļu. Nu skrodelis kokā jo līksms, miegs tam vairs nenāk ne prātā, viņš pateic savam Dievam un gaidīt gaida rītu atnākam. Kādu brītiņu gaidījis, tas jau arī dzird lakstīgalu pogojam, vēl paiet brītiņš, te paceļas gaisā cīrulis un dzied savu dziesmu. Te jau arī žubīte žubina, žagata žadzina, dzeguze kūko, vālodze, staltkāja, kaņepju putniņš, cielava, paceplītis, strazds - visi čalina, čīkstina un vīteŗo katrs savu rītā dziesmu. Nu skrodelis, putniem dziedot, kāpj no koka zemē un lielāko zāli sataustījis un roku rasā saslapinājis, saulītei lecot, izslauka reiz savas acis un mana jau rīta blāzmu. Otru reizi ar rasu acis apmazgājis, viņš jau itin labi spēj vērot kokus. Trešo reizi ar rītā rasu jo labi acis izmazgājis, tas redz visu vēl labāki nekā senāk. Nu skrodelim lielu lielais prieks. Dievam pateicis par atdabūto acu gaišumu, viņš taisni iet uz pilsētu.

Pilsētā nonācis, skrodelis redz: riktīgi - visi ļaudis pēdīgi izslāpuši, iet galvu nodūruši bēdīgi kā pusmiruši. Viņš prasa pilsētniekiem, kas tiem par nelaimi uzbrukusi, ka tie tik vareni izmisuši. Viņam atbild: "Vai svešniek’, kā lai mēs neizmistam, kad mums visā pilsētā nav ne lāsītes ūdens? Bija mums ūdens diezgan, bet tas viss izsīka. Ja ūdens neatdabūnam atpakaļ, tad mums visiem posts."

"Tad jau jārauga, vai īsti nevar atdabūt ūdeni."

"Ai, svešniek, ja tu mums padarītu to labumu, tad jau tevis gan nepiemirstum."

To sacījuši, tie ved viņu pie paša valdinieka. Šis sola labdarim naudas dot pūriem, ja viņš pilsētai atgādā atpakaļ ūdeni. Skrodelis apņēmās to izdarīt, ja viņam tik dod četrus krietnus dzirkaļus. Brīnējās gan, kam akracim vajaga dzirkaļu, bet deva arī. Dzirkaļus dabūjis, skrodelis lika tiem krusteniski sašķelt četros gabalos pilsētas lielo akmeni, bet tā ka lai neatplīstu neviena šķembelīte. Dzirkaļi arī to padarīja, un tiklīdz kā sašķēlās lielais pilsētas akmens krusteniski četros gabalos, te arī visas akas pildīt pildījās ar ūdeni. Nu pilsētniekiem bija prieks bez gala; tie gribēja labdari tīri ar naudu apbērt un slavēja un daudzināja to vairāk nekā kādu citu.

Bagāts palicis, skrodelis nopirka dārgas drēbes, saģērbās un izgreznojās par smalku kungu. Nu to nebūt nevarēja vairs pazīt, ka tas kādreiz bijis nabaga skrodelis. Kā kungs viņš aizgāja valdnieka pilī un izteicās liels dakteris no tālienes. Pilī visi bija ļoti bēdīgi, jebšu pilsētai vairs netrūka ūdens. To redzēdams, skrodelis prasīja: "Kādēļ jūs še visi tā noskumuši, kad pilsētā ļaudis priecin priecājās?"

Pilsētnieki atbild: "Vai svešniek, kā lai neskumstam? Mūsu valdnieka vienīgā meita gaužam slima; tā nav nedz dzīvotāja, nedz mirēja un neviens dakteris to nespēj paglābt."

"Tad jau jārauga, vai īsti nevar glābt valdnieka meitu."

"Ai, dakteŗa kungs, ja jūs to izdarat, tad jūs dabūsit valdnieka meitu par sievu un pusi no valsts klāt."

"Tad vediet mani pie valdnieka!"

Aizveda pie valdnieka svešzemes dakteri un šis prasa, lai tam dodot divus galdniekus. Valdnieks brīnējās, kam dakterim vajaga galdnieku, bet pēdīgi deva arī. Nu skrodelis lika galdniekiem izcelt grīdu kambarī, kur gulēja slimniece, un izņēma pie pašā sliekšņa trīs ābolus: vienu sudraba, otru zelta, trešo dimanta, pārgrieza ābolus, izņēma ābolu sēklas un sāka dot valdnieka meitai. Sudraba ābola sēklas norijusi, slimniece jau palika žirgtāka; zelta ābola sēklas apēdusi, tā jau pacēlās gultā; bet dimanta ābola sēklas baudījusi tā piecēlās stāvu un bija pavisam vesela. Nu tik bija valdniekam un visai valstij prieks diženi liels. Drīzi arī dzēra kāzas un saprecināja skrodeli ar valdnieka meitu un deva jaunajam pārim pusi no valsts par pūru līdz. Skrodelis bija ļoti labs valdnieks savai zemei; zem viņa ļaudis dzīvoja priekā un laimē.

Reiz jaunais valdnieks gāja pa savu pilsētu pastaigāties un sastapa it neviļus uz ielas kurpnieku. Kurpniekam tolaik jau neklājas visai labi, jo kā gan var klāties labi vella kalpam, kur Dieva kalps par valdnieku? Savu veco ceļa biedru ieraudzījis, bezdievis kurpnieks nāca viņam klāt un sāka ar to runāt. Jaunais valdnieks nebija arī nedz lepns, nedz atcerējās tā, ko bezdievis tam darījis ļauna. Valdnieku laipnu redzēdams, kurpnieks kāroja zināt, kā gan viņš, nabaga skrodelis, nācis tādā godā un mantā. Šis sacīja, ka Dievs tam palīdzējis, un izteica bez viltus savam bijušam ceļa biedam visu, ko akls būdams un kokā sēdēdams, sadzirdējis no meža zvēriem. Kurpnieks nu gaužam lūdza valdnieku, lai tas jel viņu novedot pie tā ozola, un lai tam arī izduŗot acis. Valdnieks gan noveda kurpnieku pie ozola, bet acis tam nedūra vis ārā. Nu ņēma kurpnieks pats īlenu un izdūra sev abas acis un uzrāpās arī pa zariem kokā. Ap pusnakti - riktīgi: visa meža muižas saime atkal klāt zem ozola un sāk tūdaļ sarunāties. Lielskungs lācis ar bargu balsi uzprasa saviem apakšniekiem: "Kuŗš gan tas pļāpa, kas visu izpaudis, ko toreiz spriedām? Pilsētai tagad ūdens diezgan un valdnieka meita arī vesela. Vai tik tu, sulain, to neesi darījis? Tu jau kustini ausis bailīgi kā jau zaķis?"

Visi lielkungam iztapt gribēdami un bīdamies, ka tik tos pašus nesāk tirdīt un vajāt, stājās zaķītim virsū. Šis, nabadziņš, gan liegšus liedzās, dievot dievojās, bet vis velti. Jau vagārs kūmiņš kampj to aiz kakla un grasās tam paīsināt mēli. Sulainis, lielās izbailēs, itkā Dievu lūgdams, paskatās uz augšu, uz debesim, ierauga kurpnieku kokā un sauc, ko spēj: "Rau, rau, tas tur noklausījies!"

Tūliņ lāča lielskungs pats kāpj ozolā, nogāž kurpnieku zemē un muižkungs ar vagāru to saplosa gabalu gabalos.