Reiz bīš traki nabadzīgs kurpnieks un tam gāš varēn gŗūti. Bērnu bīš dau, sieva slima un kurpniekam vienam pašam bīš jāpelna maize visam baram. Bet ko nu šis vienc pats varēš krāmu nopelnīt tik lielam baram? Tā nu kurpnieks kāvies ar vienu pašu badu. Bet nu pēdīgi šim nebīš ne kau kā ar vais, bet visi prasa, bērni prasa ēst, sievai ar vaiga. Nu kurpnieks aizgāš pie viena bagāta vīra un prasīš, lei aizdodot šim drusku naudas. Labi! bagātais aizdevis ar' naudu un sacīš, lei līdz tam un tam laikam gādājot šim naudu rokā. Kurpnieks apsolīš ar un gāš priecīgs uz māju. Bet pienācis noliktais laiks, ka bagātam bīsi nauda jāatdo, bet kurpniekam pašam nebīš ne graša pie dvēseles. Bagātais dzinies virsū pēc savas naudas un kurpnieks vairs nezināš, kur dēties. Pagāš vē labs lugs un kurpnieks vē nekur nevarēš sagrābāt naudas, ko bagātam atdot.

Reiz kurpnieks aizgāš uz pilsētu un ka nācis uz māju, tā mežā saticis bagāto un bagātais kurpniekam akal virsū, lai dodot šā naudu rokā. Kurpniekam nebīš naudas ko atdot un šis lūdzies bagāto, lai vē kādu lugu paciešoties, ka jau šim būšot, tā tūlī atdošot. Bet nu bagātais pārskaities un klupis kurpniekam virsū un izdūris šim abas aces.

Bagātais aizgāš uz māju un kurpnieks palicis mežā. Viņč bīš pagalam akls un neredzēš vais uz māju aiziet. Pienācis vakars un kurpnieks tāpatās vē stāvēš mežā. Ka nu uznākusi nākts, tā kurpniekam palicies bailes zemē palikt, ka šo pa nākti nesaplosa zvēri. Kurpnieks grābājies tikmē ar rokām sev riņķī, kamē sagrābāš koku un nu rausies kokā augšā, lei varētu pa nākti droši pārgulēt, jo kokā nu kurpnieks bīš drošs, ka zvēri šim klā netiks. Kurpnieks tupēš kokā un domāš par savu bēdu dzīvi.

Tā ap pusnākti pie tā paša koka, kurā kurpnieks tupēš, daskrēš zaķis. Pēc tāda luga daskrēš lācis un pēc tam atkal vilks. Visi trīs nu sākuši runāties un spriest savā starpā. Tā nu zaķis sacīš: "Re' nu, kā ķēnīna meitu nevar nevienc pats ar izārstēt. Gan nāk šādi tādi, bet nevienc ar nevar palīdzēt."

"Uja, ačka," sacīš lācis, "kas tur ko neizārstēt! Lei izlauž vie ķēnīna meitas istabā grīdu, zem grīdas ir trīs āboli. Vienc ābols ir sidraba, vienc zelta un trešais dimanta. Lei pārgriež ābolus pušu un izņem sēklīnu. Kā princesei iedos sidraba sēkliņu, tā viņa sāks runāt, kā iedos zelta sēklīnu, tā viņa celsies augšā, kā iedos dimanta sēkliņu, tā ķēnīna meita būs vesala."

"Tā un tā," sacīš atkal zaķis, "bet, re', kā pilsētā nav un nav vais nevienā akā ūdenc. Cilvēkiem būs un būs jānobeidzas no slāpēm."

"Nekā nebūs," sacīš vilks. "Ja pārskaldīs to lielo akminu, kas pilsētā ir, četrās līdzīgās daļās, tā ūdenc vairs netrūks."

"Bet kā varētu atdot tam acu gaismu, kam viņas nav?" prasīš zaķis.

Nu lācis sacīš: "Lei izmazgā vie acis ar rasu, kamē saule vē nav lekusi, tā acu gaisma būs atpakaļ."

Kurpnieks tupēš kokā un visu dzirdēš, kā zvēri runā. Kā nu zvēri bīš beiguši spriest, tā atkal aizskrēši. Nu kurpnieks gudrēš un domāš, vai tas gan varot būt patiesība. Pēdīgi pats pie sevis nospriedis, ka laikam jau patiesība vie būšot, un nu kurpnieks gaidīš rīta gaismu un nodomāš, ka jāprovējot, jāču šis tikšot apakaļ pie acu gaismas. Nu kurpnieks bēdājies, ka tik nenokavējas, jo viņč jau nekā neredzēš. Kurpnieks nu klausījies no putnu dziesmām, vai drīz jau nebūšot rīta puse. Kā nu putni sākuši dziedāt, tā kurpnieks nospriedis, ka nu vaigot būt rīta pusei, un rausies no koka zemē. Kā nu viņč norausies zemē, tā sācis ar nagim grābāties pa zemi un smēlis rasu šaujā un mazgāš sev acis. Kurpnieks tikmē darbojies, kamē atdabūš ar acu gaismu. Nu kurpnieks palicis varēn priecīgs un nodomāš pie sevis: "Ir gan patiesība, ko tie zvēri sacīja!"

Nu kurpnieks tūlitās posies ceļā uz pilsētu un kā iegāš pilsētā, tā redzēš, ka visi ir tik bēdīgi. Viņč prasīš vienam otram, kāpē šie esot tik bēdīgi. Šie nu sacīši pretī, ka nekādu prieku jau neesot. Cilvēki visi slāpstot no un akā nevienā vais neesat ūdenc. Ķēniņa meita esot slima un nevienc šās vais nevarot izārstēt. Nu kurpnieks sacīš, lei vedot šo pie lielā akmina. Kurpnieku aizveduši ar. Nu kurpnieks sacīš, lei saskaldot akminu četrās līdzīgās daļās, ta akās ūdenc būšot vai sik [cik].

Labi! Tūlī bīš cilvēki klā un saskaldīš akminu četrās daļās. Ka akminc bīš saskaldīc, tā tūlī akās bīš ūdenc pa pillam. Ķēnīc dabūš zināt, ka pilsētā ienācis svešs cilvēks un attaisīš visās akās akal ūdeni. Ķēnīc licis, lei kurpnieku aicinot uz pili un kā kurpnieks atnācis, tā šo bagātīgi apdāvināši. Ķēnīc vē prasīš kurpniekam, kā šis pie tādas zināšanas ticis un vai nevarot arī šā meitai palīdzēt, tā jau labu lugu esot varēn slima un nevienc dakteris nevarot šās izārstēt. Kurpnieks sacīš, ka varbūt varēšot ar, un licis, lei šo vedot pie slimās princeses.

Kurpnieku ieveduši princeses istabā un kurpnieks apskatīš slimo princesi. Princese bīsi pagalam slima, gulēsi bez valodas un šai tik izdzist vie vē vaidzēš. Nu kurpnieks licis, lei izlaužot istabai grīdu, un sācis meklēt, kur tie trīs āboli esot, par kuŗiem zvēri stāstīši. Pēdīgi kurpnieks uzgāš visus trīs ābolus un tūlī pārgriezis sidraba ābolu pušu un izņēmis ābolam no serdes mazu sidraba sēklīnu un licis, lei princese to sēklīnu apēd. Kā princese apēdusi sidraba sēklīnu, tā tūlī akal atdabūsi valodu un sākusi runāt. Otrā dienā kurpnieks pārgriezis zelta ābolu un izņēmis mazu zelta sēklīnu un licis, lei princese apēd zelta sēklīnu. Kā princese apēdusi zelta sēklīnu, tā tūlī cēlusies no vietas [gultas] augšā un sākusi staigāt. Trešā dienā kurpnieks pārgriezis dimanta ābolu un izņēmis mazu dimanta sēklīnu un licis, lei princese to noēd. Kā princese noēdusi dimanta sēkliņu, tā palikusi pavisam vesala.

Ķēnīc bīš varēn priecīgs, ka kurpnieks izārstēš princesi, un sacīš šim, ka šis atdodot princesi šim par sievu. Bet kurpnieks nu sacīš pretī, ka šim jau mājā esot sieva un bērni, un ka šis nevarot vairs princeses ņemt par sievu. Nu ķēnīc sadevis kurpniekam lērumu naudas un atlaidis uz māju.

Kurpnieks gāš priecīgs uz māju. Kā nu šis iegāš mežā, tā akal šim nācis bagātais pretī un brīnējies pēc negudra, ka kurpnieks akal atdabūš acu gaismu. Nu kurpnieks rāvis naudas zuti no ķešas laukā un atdevis bagātajam savu parādu. Nu bagātais prasīš, kur ta šis tik dau naudas ņēmis un kā šis akal ticis pie acu gaismas. Nu kurpnieks bagātajam visu izstāstīš. Tā nu bagātais palicis tīri vai pusdulls no skaudības un nospriedis pats pie sevis, ka šim ar jāprovējot tāpatās, kā kurpniekam. Kā kurpnieks aizgāš, tā bagātais pats sev izdūris acis un uzrausies kokā, taisni tai pašā, kuŗā kurpnieks tupēš, un zem kuŗa zvēri runāšies.

Kā nu akal danākusi pusnaktc, tā akal zem koka atskrēš zaķis. Pēc tāda luga atskrēš lācis un tā vē vilks. Visi trīs nu sākuši spriest, kas gan esot izstāstīš to, ko šie vakarnakt' runāši, Jo nu pilsētā esot visās akās ūdenc, un princese ar jau esot vesala. Zvēri nu likuši vienc uz otra vainu un tā vie klieguši: "Tu esi vainīgs! Tu esi vainīgs!"

Pēdīgi nu lācis ar vilku likuši zaķīti vainīgu. Bet zaķis liedzies un dievojies. Lācis ar vilku neticēši un nosprieduši, ka zaķīts jāsaplēšot. Nu zaķis nobijies, salicis ķepīnas kopā un sacīš: "Es gan neešu vainīgs!"

Un zaķīts skatījies uz augšu. Viņč pamanīš, ka kokā tup vienc cilvēks, un priecīgi iekliedzies: "Tie, tas, kas tur kokā, tas būs vainīgs!"

Nu lācis ar vilku ar paskatīšies augšā un pamanīši, ka kokā tup bagātais vīrs. Nu šie ātri vie nosprieduši, ka tas pats vie būšot vainīgs, un sākuši tramdīt bagāto no koka zemē. Zvēri saplosīši bagāto lenckaru lenckaros. Bet kurpnieks dzīvāš laimīgi, jo nu šim mantas un naudas bīš pa pillam.