4. A. 613. A.Vaskis Tukumā.
Dzīvojuši divi kaimiņi: kurpnieks un skroderis. Kurpnieks ticējis vellam un bijis bagāts, bet skroderis ticējis Dievam un bijis nabags. Reiz skroderis lūdzis kurpnieku aizlienēt šim naudu.
"Bet kad tu man atdosi? Pliks tu esi, pliks tu paliksi," atteicis kurpnieks, tomēr beidzot vienu dalderi arī aizdevis.
Pēc kāda laiciņa kurpnieks prasījis no skrodera naudu atpakaļ, bet skroderim nebijis ko atdot. Tad kurpnieks izdūris skroderim acis, aizvedis to uz mežu un licis tur viņu uzgaidīt. Skroderis gaidījis, gaidījis, bet no kurpnieka ne vēsts. Putni jau beiguši dziedāt, nācis vakars, skroderim sācis nākt miegs. Sataustījis koku zarus un uzrāpies kokā - zemē bijis bailes no vilkiem. Pie koka, kura tupējis skroderis, pienākuši trīs vīri: muižkungs, vagārs un sulainis, un uzsākuši valodas.
"Ko tas var darīt, lai taptu redzīgs, kam acu gaisma zudusi?" jautājis sulainis muižkungam.
"Tur viegli līdzēt! Lielā rasā jāsabrauka rokas un tad trīs reizes jāizberzē ar tām acis," atbildējis kungs.
"Bet kā pilsēta, kuŗai trūkst ūdens, var dabūt ūdeni?" jautājis vagārs.
"Pie tās pilsētas vārtiem ir liels akmens, ja akmeni saskaldītu uz četrām daļām, tad ūdens pilsētai netrūktu," atbildējis muižkungs.
"Tai pašā pilsētā ķēniņam ir slima meita, ko neviens nespēj izdziedināt. Kā varētu to meitu veselu dabūt?" jautājis tālāk vagārs.
"Apakš pils sliekšņa ir trīs āboli: Viens sudraba, viens zelta, viens dimanta, ja meita visus tos apēstu - būtu vesela."
Pēc šīm sarunām vīri palikuši par zvēriem: muižkungs par lāci, vagārs par vilku, sulainis par zaķi.
Pēc kāda laika sākuši jau putni dziedāt, ausis rīts. Skroderis nokāpis no koka, sabraucījis rokās rasu un izberzējis acis. Paberzējot acis vienreiz, jau manījis tādu kā blāzmu; paberzējot otrreiz, jau varējis kokus saskatīt; bet paberzējot trešo reizi - acis pavisam veselas! Skroderis nu bijis ļoti priecīgs, pateicies Dievam un devies uz pilsētu, lai sagādātu tai ūdeni. Atsaucis pie lielā akmeņa dzirkali un licis akmeni saskaldīt uz četrām pusēm. Ko akmens bijis saskaldīts, tā no zemes, kur šis akmens stāvējis, iztecējis skaidrs avots. Skroderis par ūdens atrašanu ticis bagātīgi apdāvināts. Tas nopircis pilsētā jaunas drēbes, saģērbies par kungu un gājis uz ķēniņa pili. Pilī visi tādi bēdīgi. Skroderis prasot ķēniņam: kādēļ visi tik noskumuši, kas kaišot? Tā un tā - meita jau sen slima, bet neviens nespējot izdziedēt. Skroderis tūlīt piesakoties par ārstu. Licis atsaukt amatnieku un izņemt no sliekšņa apakšas visus trīs ābolus. Ko meita apēdusi sudraba ābolu, jau palicis labāk; ko apēdusi zelta ābolu, jau varējusi piecelties; bet ko apēdusi dimanta ābolu - pavisam vesela! Tagad pilī un visā valstī lieli prieki! Skroderis apdāvāts bagātīgi jo bagātīgi.
Vienu dienu, ejot pa pilsētu, skroderis saticis kurpnieku; tas nabadziņš tīri nodzīvojies: kankari vien mugurā. Brīnoties viens, brīnoties otrs. Kurpnieks prasījis, kā tad skroderis vēl dzīvs un vesels un tāds kungs palicis. Bet skroderis jautājis, kādēļ kurpnieks tāds noplīsis. Skroderis ne melo, ne slēpj - tā un tā - visu stāsta. Kurpnieks vai traks - lai šo arī vedot uz mežu un izduŗot šim acis. Skroderis aizvedis arī, bet acis gan kurpniekam nedūris ārā. Tad kurpnieks pats sev izdūris acis, uzrāpies kokā un gaidījis zvēru gudro padomu. Vakarā zvēri arī klāt. Bet lācis ļoti pikts: viens esot izpļāpājis noslēpumus: pilsētai ūdens vairs netrūkstot un ķēniņa meita arī esot vesela. Sulainis, zaķis, tas būšot kam izstāstījis - tā vagārs, vilks. Un nu lācis ar vilku krist nabaga zaķīšam virsū un plēst kopā. Bet nez kā zaķis ieraudzījis kokā kurpnieku - tas tur būšot vainīgs! Lācis tūlīt kokā augšā un stiepis vīru lejā. Tad nu no kurpnieka tik pāri palicis, kā koka tupeles.