Reiz dzīvoja divi brāļi: viens gudrs, otrs muļķis. Gudrais brālis aizveda muļķi pie liela ozola, izdūra viņam acis, nocirta rokas, un pakāra pašu zarā. Naktī tur atnāca visādi zvēri sarunāties. Lapsa teica: "Tur tanī un tanī valstī nav ūdens, kad viņi tik saskaldītu to lielo akmeni, kas tur pie pils, tad būtu ūdens diezgan."

Zaķis teica: "Tur tanī un tanī valstī ķēniņam ir slima princese, ko neviens nevar izārstēt. Kad viņš tik zinātu un pārskaldītu to lielo akmeni, kas tur pie pils, tad tanī atrastu zelta ābolu; ja ķēniņa meita ābolu apēstu, tad paliktu vesela."

Vilks teica: "Kad puisis, kam rokas nocirstas un acis izdurtas, zinātu, tad viņš nomazgātos rasā un paliktu vesels."

Runas beiguši, zvēri aizgāja projām. Puisis sāka grozīties, lai pie rasas tiktu, kas bija uz ozola lapām. Viņš piespieda acis pie tās un viņa acis palika redzīgas, roku stilbi un rokas atkal atauga, cilpa atraisījās. Palicis vesels un nokāpis no koka, tas gāja tūlīt uz to valsti, kur ūdens nebija, saskaldīja lielo akmeni - nu bija ūdens diezgan. Par to ķēniņš viņam deva pulka naudas.

Nu viņš gāja uz to valsti kur ķēniņam meita slima, pārplēsa lielo akmeni, izņēma zelta ābolu, iedeva to princesei un tā, to apēdusi, palika vesela. Dabūjis princesi par sievu un par bagātu vīru palicis, viņš devās atkal uz savu tēvu pilsētu atpakaļ.

Gudrais brālis, dabūjis zināt, kā muļķim gājis, likās arī nogriezties rokas, izdurties acis, pakārties ozolā un gaidīja zvērus. Zvēri atnāca un grib sākt runāt, te lapsa iesaucās: "Ā, re, kur viņš atkal klausās, ko mēs runājam. Norausim un saplēsīsim viņu, lai viņš neizstāsta, ko mēs runājam."

Zvēri norāva gudro brāli no koka un saplosīja viņu gabalu gabalos.