Reiz dzīvoja viens tēvs, kam bijuši divi dēli. Vecākajam dēlam viņš grib atdot tās mājas, kur viņš dzīvo, bet jaunākajam gatuves galā taisīt nameli. Tā nu tēvs atdod mājas abiem dēliem.

Otrs dēls apprecējas, un tam arī rodas bērni. Vecākais dēls arī apprecās, un viņš paliek ļoti bagāts, bet dikti skops. Jaunākajam dēlam pietrūkst maizes namelī ar sievu un bērniem. Viņš nāk lūgt bagātajam brālim palīdzību. Citu reizi viņš gan ko iedod, citu reizi atkal nekā.

Vienu reizi atkal atnāk pie viņa jaunākais brālis un lūdz, lai iedod maizi. Bagātais brālis saka: "Ļauj man tev izdurt vienu aci, tad es došu."

Jaunākais brālis domā, ko nu lai dara. Viņš ļauj arī. Tikpat jau badā jānomirst. Vecākais brālis viņam izduŗ aci un iedod kukuli maizes. Vecākais brālis grib, lai viņš ātrāk nomirtu, nekā katru dienu nāktu pie šā lūgties.

Jaunākais brālis ar sievu un bērniem maizes kukuli ātri saēd, atnāk atkal un lūdz, lai dod maizi. Bagātais saka: "Ļauj man tev izdurt arī otru aci, tad es došu."

Jaunākais brālis domā domā un ļauj arī. Bagātais izdur otru aci un iedod kukuli maizes. Jaunākais brālis, ejot mājās, ieiet maldīdamies turpat tuvā mežā, staigā un aptausta: koki vien ir. Viņš apsēžas pie kāda koka uz celma un sēž. Pēc kāda brīža uzlaižas kokā viens putns, pēc brīža otrs, atkal pēc brīža trešais, un viņi visi sāk runāt.

Pirmais putns saka, ka tādā un tādā pilsētā ļaudis slimojot ar acim un nevarot redzēt; otrs saka, ka ar šī koka lapām varot viņus dziedināt.

Trešais putns saka, ka tādā un tādā pilsētā trūkstot ūdens, iedzīvotājiem jāpieved ūdens par četrām jūdzēm; pirmais saka, ka tur pie pilsētas vārtiem esot akmens, to vajagot novelt, tad pilsētā būšot skaidrs ūdens.

Otrs putns saka, ka tādā un tādā pilsētā esot slima ķēniņa meita. Ķēniņš solot daudz naudas, kas viņu varot dziedināt. Trešais putns saka, ka viņa baznīcā dabūjusi dievmaizīti; to dievmaizīti viņa izmetusi laukā, un depis viņu ievilcis savā alā; to depi vajagot nosist, dievmaizīti izņemt un dot ķēniņa meitai apēst.

Putni viens pēc otra aizlaižas. To visu bija dzirdējis jaunākais brālis. Viņš norauj vienu koka lapu, pieliek pie acs un uz reizu varējis redzēt. Norāvis otru lapu, pielicis pie otras acs un ar to arī varējis redzēt.

Viņš saplūcis daudz koka lapu, iebāzis kabatā un nogājis uz to pilsētu, kuŗu putni bija teikuši. Viņš sacījis, ka viņš esot dakteris, kas ārstējot slimas acis. Pie viņa sanāk cilvēku kā melns mākonis. Viņš liek tiem pie acim lapas, un visi paliek veseli. Viņš nu dabūja veselu kasti naudas, nopirka zirgu un brauca uz to pilsētu, kur trūkst ūdens. Iebraucis pilsētā, viņš iegājis kādā namā un lūdzis, lai iedod ūdeni nodzerties. Nama iedzīvotāji atbildējuši, ka viņiem ūdens pašlaik neesot pārvests. Viņš gājis iekšā citā namā, kur tiesneši dzēruši alu, vīnu un šņabi. Viņš prasījis, lai dodot viņam ūdeni nodzerties. Kungi devuši viņam alu; vīnu un šņabi, bet viņš nedzēris. Kungi teikuši, ka ūdens viņiem jāved četras jūdzes, tagad pašlaik neesot pārvests. Jaunākais brālis kungiem teicis: "Es jums ūdeni varu gādāt tīru un skaidru."

Visi ir ar mieru un sola daudz naudas maksāt, bagāti vairāk, nabagāki mazāk. Viņš nu savāca daudz vīru, kas pavēla to akmeni, uznāca strūkla tīra ūdens, un visās akās tūliņ bija labs ūdens. Jaunākais brālis saņēma par to daudz naudas.

Tad atcerējās, ko putni bija teikuši par slimo ķēniņa meitu, un brauca uz pili. Iegājis pilī, pieteicies par ārstu, kas varot paglābt slimību. Jaunākais brālis izgājis ārā un gaidījis, līdz depis izlien no alas. Kad depis izlīda no alas sildīties, viņš to nosita, no alas izvilka kasteli ar dievmaizēm un ienesa ķēniņa meitai, lai apēd, ko viņa bija izmetusi laukā. Viņa apēda un tūlīt palika vesela. Jaunākas brālis viņai pieteica, lai nekad nesviežot dievmaizītes laukā, citādi atkal būs tā slimība. Viņa svēti apņēmās to nekad nedarīt. Ķēniņš nu viņam ienesa veselu čupu naudas, un viņš brauca laimīgs mājās.

Jaunākais brālis, pārbraucis mājās, nameli atradis tukšu un durvis aizslēgtas. Viņš nogājis pie vecākā brāļa, izlikdamies par kaupmani, pirkt labību: gan rudzus, gan auzas, gan miežus. Viņš redz, ka sieva un bērni stāv par vergiem pie viņa brāļa. Sieva un bērni viņu nepazīst jau vairs. Viņš saviem bērniem iedod kliņģeŗus. Arī vecākais brālis viņu nepazīst, ieved kambarī un ēd tur pusdienu. Jaunākais brālis dzird, ka viņa bērni runā, ka kliņģeŗus pārdošot un pirkšot cepuri. Jaunākais brālis prasa vecākajam, vai nevarētu pa nakti pārgulēt. Vecākais brālis ir ar mieru dot naktsmājas. Viņš pa nakti prasa, lai dod viņam vienu apkalpotāju. Vecākais brālis ir jau ar mieru dot arī, un tā nu viņš dod pats savu meitu. Jaunākais brālis atbild, lai dodot veco Līzi, viņš brāļa meitu negribot.

Pa nakti visi iet gulēt. Jaunākais brālis saka Līzei, lai apsēžoties, gribot ar viņu kādus pāru vārdus parunāt. Viņš prasa, vai viņa to nepazīstot.

"Ak, kā lai es tevi tādu kungu pazīstu?"

"Es esmu tavs vīrs Fricis, vai tu mani nepazīsti? Ieskaties labi," viņš saka.

"Mans vīrs sen jau ir miris."

"Es tas esmu."

Viņa ieskatījās labi un nu tik vēl pazina savu vīru. No rīta pie durvim sauc saimniece: "Ej, Līz’, riju kult!"

Bet jaunākais brālis sacīja, ka šodien Līze neiešot kult. Pēc kāda laika sauc saimnieks: "Līz’, ej rijā labību kult, citādi tevi padzīšu ar visiem bērniem!"

Jaunākais brālis atbildēja, ka Līze neiešot vis rijā kult. Apģērbies labās drēbes, viņš nu izgāja no kambaŗa un devās pazīstams vecākajam brālim un arī saviem bērniem. Tad jaunākais brālis ar visu savu dzimtu pārgāja atkal pats savā namelī.

Otrā rītā atnāca pie viņa vecākais brālis un prasīja, vai tie visi paliekot bagāti, kas izduŗot acis. Jaunākais brālis arī iestāstījis, ka visi paliekot bagāti.

Viņš pārgāja mājā un licis sievai, lai izduŗ acis un palaiž viņu mežā. Sieva arī visu to izdarījusi. Viņš ilgi maldījies pa mežu, kamēr pēdīgi nomiris.

Vīru par velti izgaidījusies, sieva palikusi ļoti bēdīga, arī viņas bērni no trūkuma un raizēm saslimuši un nomiruši un tā izjukusi visa bagātā brāļa dzimta. Beigās sieva griezusies pie vīra brāļa, lai nākot vadīt saimniecību. Viņš arī atnācis un nu dzīvojis laimīgs sava skopā brāļa mājās.