7. A. 613. K. Bika Gaujienā.

Vienam tēvam bija trīs dēli. Mazi būdami, tie dzīvoja pie tēva mājā; bet kad tie bija labi paaugušies, tad tēvs tos sūtīja iet pasaulē, lai tur mācītos kādu derīgu amatu, jeb citādi kā sev maizi pelnītos. Reiz viņš tos piesauca pie sevis un tā teica: "Mani mīļie bērni, še ņemiet ceļam pārtiku un ejiet ar Dieva palīgu sev laimi meklēties, tikai lūdzami uzturieties godīgi un neaizmirstiet savu veco tēvu, tad jums visādā ziņā būs izdošanās un labi veiksies; bet par visām lietām nenicinājiet un nedariet pāri savam mazākam brāļam,"

Saņēmuši tēva svētību, viņi devās ceļā. Uz ceļa viņi sacīja jaunākam brāļam: "Ēdīsim tagad papriekšu no tavas cibiņas un kulītes, un kad tev vairs nebūs, tad ēdīsim no mūsu."

Mazākais brālis bija ar to mierā. Iztukšojuši mazā brāļa barību, tie vairs tam nedeva no savas kulītes. Tā mazākais brālis jau kādu dienu bija, tā sakot, badu cietis. Beidzot visi trīs pienāca pie jūrmalas. Te nu vecākie brāļi saķēra jaunāko, un uzsējuši uz kāda dēļa, ielaida to jūŗā. Nabadziņš gan kliedza, gan žēlojās, gan lūdzās, lai jel cietsirdīgie brāļi apžēlojoties un negrūžot redzamai nāvei rīklē, bet viss bija velti, viņi nemaz neapžēlojās. Brāļi aizgāja savu ceļu, atstādami pastarīti viņa liktenim.

Te uz reizi ap vakara laiku jaunākais brālis tika piegrūsts pie kāda staba jūŗas vidū. Ar Dieva palīdzību viņam izdevās atsvabināties no saitēm un dēļa un uzrāpties staba galā. Ap pusnakti viņš par lielu brīnumu apakšā izdzirda kādus sarunājamies. Viņš prasīja: "Kur nu, brāl, tagad Indriķis vēl kavējas, ka nenāk mājā? Man nemaz nav saprotams, kur viņš tagad var atrasties."

"Vai tad tu nemaz nezini, ka viņš tagad ir pilsētā, jo tur viņam ir jāmoca ķēniņa meita, kas ar’ būs drīz pagalam, tā jau esot tuvu miršanai," otra balss atbildēja.

"Bet klausies!" pirmējā balss atkal iejautājās, "vai tu nezini, kā varētu vīru ārstēt; jo kas zin mocīt, tas arī zin dziedināt."

"Ir jau diezgan viegli to lietu izdarīt," pirmītējā balss tam atbildēja, "vajaga tikai atrast augstāko baznīcu, un ja tai krusts galā, tad tas krusts jānomazgā skaidrā ūdenī un ar šo ūdeni jāmazgā ķēniņa meita, tad tā paliks vesela."

Šai runai beidzoties, arī viss apakšā palika atkal klusu. Bēdulītis staba galā bija to visu noklausījies, kas tika lejā runāts, tā ka gandrīz neviena vārda nebija palaidis gaŗām. Pārvadījis gaŗo nakti uz sava staba, viņš atmodās agri rītā, kad saule tikko lēca. Par lieliem brīnumiem, tas ieraudzīja jaunu laiviņu, kas, kā rādījās, tur bija vēja piedzīta. Būdams par to ļoti priecīgs, viņš naigi ielēca laiviņā un īrās uz krastu malu. Tur netālu no krauja bija pilsēta, kāda ķēniņa mājoklis. Pilsētā zvanīja ar visiem pulksteņiem jeb zvaniem, visi pilsētnieki bija tais lielākās skumjās un bēdās. Kad jauneklis prasīja, kādēļ viņi tā nobēdājušies, tad tie atbildēja: "Kā tad gan mums nebēdāties, jo ķēniņa meita ir tuvu miršanai?"

Bēdulītis tūlīt noprata, ka viņš ir ticis tai pašā pilsētā, kur ķēniņa meita ir velna apsēsta, par ko viņš uz sava staba gala bija dzirdējis. Viņš nekavēdamies steidzās uz ķēniņa namu. Droši viņš gāja pie ķēniņa un viņa meitas, lai tur aprunātos, un ķēniņš dotu palīdzību, kas vajadzīga, lai viss tiktu sagādāts viņa meitas izārstēšanai. Bet pie durvim stāvošie sulaiņi ne par ko negribēja laist noplīsušā skrandu lāča pie ķēniņa, jo ķēniņš, kā viņi stāstīja, pavēlējis nevienu nepielaist pie sevis. Tikai ar lielu lūgšanu tie pēdīgi apžēlojās.

Pie princeses gultas stāvēja simtiem dakteŗu, kas visādi pulējās viņas sāpēs atvieglināt, bet viss bija velti. Pats ķēniņš bija ļoti noskumis. Izdzirdis pastarīša stāstīšanu, viņš negribēja ticēt, ka tas skrandu lācis varot un apņemoties viņu meitu izārstēt, kas tik daudziem dakteŗiem nevarēja izdoties. Piekodinājis, ka, ja tam neizdošoties viņa meitas izārstēt, tad to tūlīt pie karātavām pakāršot, ķēniņš tam deva zaldātu pulku līdza un atlaida.

Viņš atrada augstāko baznīcas torni, kam bija krusts galā, un tur uzkāpis, nomazgāja to ar ūdeni un apmazgāto ūdeni ielēja pudelē. Laimīgi viņš atkal nokāpa no torņa gala un steidzās uz ķēniņa pili.

Visi dakteŗi tūlīt tika no viņas projām aizdzīti. Ar pirmās reizes mazgāšanu princese jau atvēra acis un apskatījās, kas ap viņu notika. Tikko otru reizi viņš bija mazgājis ar šo ūdeni princeses krūtis un galvu, tad tā jau pacēlās sēdus savā gultā. Vecāki, to redzēdami, skaņi no prieka iekliedzās. Tikko mūsu brīnuma dakteris princesi bija trešo reizi mazgājis ar svētīto ūdeni, tā arī viņa izkāpa no savas gultas un apkampa savus vecākus.

Ķēniņš tūlīt steidzās pie sava labdaŗa un tam ļoti pateicās. Viņš to lika aizvadīt uz pirti un nomazgāt. Pa tām starpām visā pilsētā divreiz skaņi sāka zvanīt. Pirmāk viņi zvanīja no bēdām, bet tagad no prieka. Visi steidzās uz ķēniņa pils priekšu apsveicināt izveseļojušos princesi.

Kad pastarītis bija nomazgājies, tad to apģērba ar skaistām drēbēm, ķēniņš viņam deva savu gredzenu rokā, lika sajūgt dārgākos un brangākos zirgus un abiem ar princesi braukt pa pilsētu. Ļaudis uz visām ielām apsveica ar prieku izveseļojušos princesi un viņas brīnuma ārstu.

Tā pa ielām braucot, viņš ieraudzīja savus brāļus, kas slaucīja ielas. Ieraudzīdami ķēniņa karieti braucam, tie sabijušies krita pie zemes. Pastarītis tos pazina un laipni uzrunāja. Tie sāka viņam prasīt, kā gan šis pie tādas laimes ticis. Viņš arī nemaz neslēpa, bet vārdu pakaļ vārda tiem visu izstāstīja, kaut gan viņi tam tikdaudz ļauna bija darījuši. Viņi nelūdzās ne piedošanas par to, ka to bija jūŗā iesvieduši, bet slotas nometuši, steidzās uz jūrmalu, lai arī viņi sagūtu tādu pašu laimi, kā viņu brālis. Mazākais brālis atkal ar princesi aizbrauca mājā.

Atstāsim uz kādu laiciņu princesi un viņas dzīvības glābēju, un klausīsimies, kā tiem brāļiem labi izdevās. Viņi bija labu laiku izmeklējušies brāļa aprakstīto stabu jūŗas vidū, bet nevarēja tā nekā atrast. Pēdīgi ap vakaŗa laiku tak tiem laime uzsmaidīja un viņi atrada to pašu stabu, uz kuŗa jaunākais brālis nakti bija pavadījis. Ar priecīgu sirdi, tie rāpās staba galā. Tā gandrīz dvašas nevilkdami, tie nosēdēja labu laiku. Ap pusnakti tie izdzirdēja apakšā žēlošanos un gaudošanu. Viens no vīriem žēlojās un sacīja: "Kas tad gan varēja tam vīram sacīt, ka ķēniņa meita ārstējama, jo neviens no cilvēkiem nevarēja tā zināt, kā tikai mēs paši."

"Ja tik kāds nebūs noklausījies mūsu sarunas uz staba gala," kāds otrs prātoja.

"Iesim, brāļi, raudzīties, vai tikai vēl kāds netup uz staba gala," visi vienā mutē iesaucās.

Kā sacīts, tā darīts. Izgājuši tie tiešām ieraudzīja staba galā abus laimes meklētājus un tā kratīja stabu, ka tie iekrita jūŗā un noslīka. Labāka gala tie arī nevarēja sagaidīt, jo tie bija vēlējušies, lai jaunākais brālis noslīktu.

Pastarītim, kā jau ķēniņš bija apsolījis, tika atdota puse valstības un arī ķēniņa meita par sievu. Viņi abi dzīvo it laimīgi vēl šodien, ja tikai nava nomiruši.