8. A. 613. Rupais Nīca. L. P. V, 262 (117, 8).

Vienreiz bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs pavisam nabags. Bagātajs bijis tik sīksts, ka nedevis nabaga brālim ne maizes drupačiņu. Reiz nabadziņš atskrējis ar asarām: "Apžēlojies, bagāto brāli - man sieva un bērni mirst badā, atmet taču kādu kukažiņu,."

Bet bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar negodu projām. Nu savās bēdās skrējis citur maizi meklēt; bet steidzoties vienā vietā kāja piepēži atsitusies pret akmeni, vai citu ko cietu - tik tik nepaklupis. Viņš iesaucās: "Ak tu velns! kā sasitu kāju," un skrējis tālāk. Bet nu gadījusies upe priekšā un upes malā bijusi laiva, uz muti apgāzta. Jau gribējis laivu ūdenī velt un pāri celties; bet atkal apdomājis: "Tikpat vakars klāt, sasistā kāja arī sāp - labāk palīdīšu apakš laivas nogulēties."

Gulējis, gulējis - te ap pusnakti dzird: četri velni izkāpt no upes un runā: "Tas vīrs, tur pirmīt skriedams, nosita kāju pie akmeņa, bet to viņš nezin vis, ka apakš tā paša akmeņa tik daudz zelta naudas glabājas."

"Viņš arī nezin," otrs vēl ieminējies, "ka slimās ķēniņa meitas zāles turpat pie gultas, apakš grīdas, pabāztas; citādi viņš to pateiktu un nopelnītu lielu naudu, ķēniņa meitu izdziedinādams."

"Viņš arī nezin," ir trešais ieminējies, "ka te, par šo upi, tagad tiltu taisa un, ka tilts tikai mūsu dēļ naktim sabrūk, kas dienā uztaisīts; ja viņš to zinātu, tad būtu pateicis tilta cēlējam, lai uzvelk tiltam trīs krustus - nesabruks vairs."

Nabadziņš visu to noklausījies. Gaismiņā, kad velni atkal upē iegājuši, viņš izlīdis no laivas apakšas, aizsteidzies pie ķēniņa meitas, izņēmis zāles no pagrīdas un izdziedinājis slimo. Ķēniņš, par tādu labumu, piebēris nabadziņam veselu kuli ar zeltu un vēl pavadījis tencinādams.

Nu gājis ar zelta kuli kaklā, pie tiltā cēlēja. Cēlējs brīnum bijis nobēdājies. Un kā arī ne? Cik dienā domā pastrādājis, tik pa nakti sabrucis upes dzelmē. Bet nabadziņš mierinājis: "Nebēdājies vis! Uzvelc tiltam trīs krustus - nesabruks vairs."

Labi! uzvilcis trīs krustus. Un skat - nabagam taisnība. Nākamo nakti tilts nebrucis ne lūdzams. Nu tilta cēlējs, zināms, priecājies par tik gudru padomu un patencinādams piebēris nabadziņam veselu kuli ar zeltu. Tās nu jau bija divas kules; bet mājā iedams pacēlis vēl to akmeni, kur kāju sasitis, un piebēris ir trešo kuli ar zeltu. Tad pārsteidzies gavilēdams pie sievas un uzcēlis lepnu jo lepnu pili, taisni bagātajam brāļam, tā sakot, deguna priekšā.

Bagātais brālis, to redzēdams, skaidri trīcējis; atskrējis pie nabadziņa: "Apžēlojies! kur tu tādu naudu ņēmi, tik lepnu pili celdams?"

"Kur ņēmu? Nopelnīju!"

"Nopelnīji! Kur tad? Pasaki, mīļais, labais brālīt, man arī - es iešu arī papelnīties."

"Labprāt! Redzi, tiklīdz no šejienes iziesi, ieraudzīsi akmeni; tur tev jānosit kāja, lai labi iesāpas, un jāiesaucas: ak tu velns, kā sasitu kāju! Nu, un tad ej atkal, kamēr upes mala ieraudzīsi apgāztu laivu. Apakš tās laivas tev jāpārguļ nakts un labi jānoklausās, ko upes malā runā, gan tad pie naudas tiksi."

Un bagātais brālis tūliņ elzdams pūzdams aizskrēja pie akmeņa, tīši nosita kāju un vaimanāja: "Ak tu velns! kā sasitu kāju!" Tad aizskrēja pie upes un apgūlās apakš laivas. Nakti iznāca tie paši velni no upes un šķaudīja un pukojas: "Kas tikai to ķēniņa meitu izdziedinājis; kas tikai tilta cēlējam padomu piedevis? Lai saka, ko grib - te kautkur slepeni noklausās mūsu sarunas. Kad tikai nav tepat apakš laivas? Skatīsimies un pasauksim vēl klibo arī."

Tūliņ aurējuši klibo. Klibais velns atklibojis: "Ko vajaga?"

"Nāc, nāc!" citi atteikuši, "paskatīsimies, kas te mūsu sarunas noklausās."

Nu apgāzuši laivu un atraduši bagāto brāli. Klibais velns tūliņ satvēris šo cietām rokām un ierāvis ellē.