Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz divi gudrie iet pasaulē vēl gudrības mācīties, bet muļķīgais klusu aizbēg no mājām brāļiem pakaļ un tos panāk lielā mežā. Šinī mežā visi trīs met kauliņus, lai zinātu uz kuŗu pusi katram jāiet. Muļķīgajam krīt pa labo roku iet. Bet ja kāds ātrāk pārnāktu un gribētu izzināt, kā katram svešumā klājas, tad norunā: iedurt zināmā ozolā katrs savu tēva dotu nazi. Kuŗam nazis norūsējis, tam labi neklājās; kuram spožs, tam labi. Tā brāļi izšķīrās! Muļķīgais pirmo nakti pavada turpat mežā. Viņš uzlien lielā ozolā, apjož siksnu ap ozolu, gar rumpi un tad guļ. Ap pusnakti gulētājs uzmožas un izdzird, ka zem ozola čukst. Viens prasa: "Ko tu laba šodien redzēji?"

"Redzēju trīs brāļus, kas katrs pa savu ceļu aizgāja."

"Raugi viņus rokā dabūt, jo viņu dvēseles man brangi derētu," pirmais atbildētājam pavēl.

"Nu, ko tu laba redzēji?"

"Es redzēju vienu slimu princesi. Mācītājs viņai deva dievmaizīti, bet dievmaizīte nokrita pie altāra zemē un liels krupis, nevienam neredzot, ievilka dievmaizīti apakš altāra. Zināms, ja dievmaizīti krupim atņemtu, tad princese tiktu vesela, bet kas lai to zin!"

"Gādā, ka par krupi neviena dvēselīte nedabū zināt!" pirmais otram atkal pavēl.

"Nu, ko tu laba redzēji?"

"Es redzēju vienā ķēniņa valstī no karstuma un sausuma visu ūdeni izžuvušu. Bet pusjūdzi no ķēniņa pils ieraudzīju lielu akmeni, ko paceļot, būtu ūdens upēs, akās, ezeros bez gala.

"Gādā, ka par akmeni nedabū neviens zināt citādi; visas šīs dvēseles atspirgtu un dzīvotu vēl ilgi, kamēr dažas no viņām rokā dabūtum."

Beidzot pavēlētājs teic, itkā atminēdamies: "Pag! izgudrojiet visi kopā, kā šos trīs brāļus visvieglāki rokā dabūt."

"Es domāju," viens tūdaļ priecīgi iesaucās, ,ka visvieglāki viņus tā savaldzinātum. Mēs būsim trīs mūzikanti, viens ar pijoli no zirga galvas, otrs ar tauri no zirga kājas un trešais ar basi no zirga astes. Ja brāļi uzminētu, no kā šie mūzikas daiki taisīti, tad dosim viņiem trīs kules naudas; ja ne, tad viņu dvēseles mūsu nagos. Bet, iekams deram, mums labi priecīgi jāuzdzīvo, jālēc un jāspēlē. Tad brāļus labi iekārdināsim."

Tagad spriedēji aiziet. Tiem ne jausmas, ka ozolā to visu kāds noklausījies. Saulītei lecot, muļķīgais atstāj ozolu un steidzas pie slimās princeses. Izteic par krupi un padara princesi tai pašā dienā veselu. Ķēniņš aiz priekiem gan nelaiž glābēju projām, uzspiezdams muļķīgajam princesi precēt, bet šis atbild: "Kāzas noturēt vēl laika diezgan, man jau vēl citi apsēsti jāatpestī. Atpestīšu ir tos un tad."

Ķēniņš paklausa un pavada spožā karītē savu nākamo znotu līdz otra ķēniņa robežai. Ak tu žēlīgais Dievs! Šinī ķēniņa valstī viss iztvīcis: akas tukšas, upes tukšas, peļķes un ezeri sausi, ka nav ne ko maizes izcept. Muļķīgais brālis nu parāda akmeni, ko paceļot tik daudz ūdens nāk, ka paši cēlāji tikko izmūk. Ķēniņš aiz priekiem glābēju vai pat uz rokām nesdams, uzspiež, lai viņa vienīgo meitu precot. Nu muļķīgajam jau divas brūtes. Bet šis tūdaļ precībās neielaižas, tik atbild: "Kāzas noturēt vēl laika diezgan, jo man vēl citi apsēsti arī jāatpestī. Atpestīšu tos un tad."

Pēc trijām dienam muļķīgais brālis steidzās uz to vietu atpakaļ, kur naži iedurti, un redz, ka abu brāļu naži norūsējuši, bet viņa spožs kā saule. Ko nu? Jāiet jau brāļiem palīgā. Iet, iet kamēr beidzot abus atron pie mūzikantiem. Viens grib derēt, otrs tāpat. Bet muļķīgais brālis der tūlīt uz karstām pēdām un uzmin uz matu visus mūzikas daikus. Viņš paņem 3 kules naudas m ved brāļus pie tēva uz mājam. Viduvējs brālis labprāt grib līdz iet; bet vecākais klusu rauga viduvējo pierunāt, labāki muļķīgo brāli nokaut, lai tēvs nezinātu, ka muļķīgais gudrāki izdarījis par viņiem. Muļķīgais, vecākā brāļa nodomu zināt dabūjis, nemaz par to neļaunojas, bet saka: "Mīļo brāl! vai es vainīgs, ka 3 kules naudas nopelnīju? Ja tev ar šīm 3 kulēm, mūsu starpā izdaloties, nepietiek, tad pamācīšu, kā viens pats pie citām tiksi. Ej mežā, pie tā un tā ozola, uzlien vakarā viņa zaros un noklausies naktī, ko apakšā runā. Es tā darīju un - redzi - man 3 kules naudas. "

Vecākais brālis aiziet pie ozola un šie abi atkal griežas pie tēva uz mājām.

Nakti vecākais brālis dzird zem ozola, kā runā: "Brīnums! kas gan varēja mūsu norunu izzināt? Vai nebūs tik kāds to visu noklausījies? Jārauga, vai nav kur kāds uz koku uzlīdis!"

Velni sāk meklēt un atron ozolā vecāko brāli, ko tūliņ dusmās saplosa.

Muļķīgais brālis mājās izstāsta tēvam un viduvējam brālim pilnīgi visu savu laimi un atgadījumu. Viņš uzaicina vidējo brāli vienu princesi precēt un pats otru. Abi brāļi bijuši tik vienādi, kā izspļauti.

Tā arī notiekas. Pēc labiem gadiem muļķīgais brālis aizbrauc ar savu ķēniņieni pie viduvējā brāļa ciemā. Un nu abi brāļi izstāsta savām sievām, kā toreiz ar precībām gājis. Sievas pasmejas par tādu gudrību un dzīvo laimīgi, kā dzīvojušas.