10. A. 613. D. Ozoliņš Jaun - Rozē. L. P. V, 249 (117, 3).

Vīnam veiram divi dāli: vīns teikoja pāc toisnības, ūtris pāc natoisnības. Tis, kuŗš pāc natoisnības teikoja, izdoura tam toisnajam ocs, topāc, ko viņš tū natoisnū arvīnu rōja, lai labūjūtīs. Toisnais nu bej naredzīgs un viņam nabej navīna vadūna, todāļ vojadzāja pa zemi rōpātīs un ceļu or pierstim meklēt. To viņš ropājās pa kolnim un gravām, komār baidzūt īrōpājās mallū veiru olā, kūrš toi breidī nabeja mōjā. Dreizi arī pōrnōca mallīs veirs un pāc viņa to puiss. Mallīs voicāja puisim: "Kū loba posaulē radzāji un dzierdāji?"

"Kū nu dzierdāju? Dzierdāju, ko vusā posoulē oudans pītroucis."

"I, tu muļķis! Pī oudans var ōtri tikt: jāņam Brenču krūdzinīka mallais zirgs un jājōj iz meža molu, kur kōds ērškis or trim zīdim oug; tis jōjūt jāizraun or vusām soknēm, tad bous tai vītā oudans, vai cik."

Pāc to iznōca ūtris puiss.

"Kū tu pasoulē loba dzierdāji?"

"Dzierdāju, ko vīna ķēninana ešūt vōja."

"I tu muļķis! Tau pašā ustabā ir zaļa varda apakš dāļa. Ko tū izņamtu un or tū (vardi) ķēnināni opspaidītu, tod poliktu vasala."

Pāc to īnōca trašīs puiss.

"Kū tu pasoulē loba dzierdāji?"

"Dzierdāju, ko pasoulē divi brōļi: vīns teikajas pīc toisnības, ūtrs pīc natoisnības; tis natoisnīs izdouris tam toisnam ocs un nu viņš naredzīgs rōpājūtīs."

"I tu muļķis! Loi taisnīs dāls īt ōrā un reita rosā trīs raiz ocs nūmozgā - bous vasals."

Kad tū toisnīs brōls oizkrōsnī dzierdāja, kū mallīs veirs teica, tad tis nū prīkim gribāja vai auški izlākt. Un nōkūšā reitā, kod mallī veiri nū olas izgōja, toisnīs dāls lāca auškī un mozgāja ocs reita rosā: jou tai raizē drusku vorēja dīnas gaismu nūblanst; ūtrā reitā otkal mozgāja: nu jou ocs vēl spūdrākas polika; trašā reitā otkal mozgāja: nu varēja redzāt, ko pa prīšku. Tod tō laime! Nū prīkim tis toulīt aizgōja pī vōjās ķēninanas un izdzīdanāja ar tū vardi ori ķēninani. To nū prīkim īdeva viņam doudz noudas, cik vīn varēja ponest. Nu oizgōja pī Brenču krūdzinīka un prasīja tam dzart; bet krūdzinīkam nabei kū dūt.

"Nu, kod tev nav kū dzart - dūd tod sovu mallū ziergu leidz līlam mežam nūjōt, tod tev bous pašam oudans, bous ari mun."

Lobi. Viņš jōja un jōdams izrōva ērška kroumu: toulīt godījās tur avūts un vusas pasouls upes potika voļā un soka tecēt.

Krūdzinīks bej bogāts cilvāks; tis por tōdu lobumu ori īdeva toisnam doudz noudas. Toisnīs brōls pōrgōja aplam bogāts mōjā. Kad ūtris brōls tū vazumu noudas radzēja, tod tom ori īkōrdājās tōdu bogātību sogrābt: viņš izdoura pats sev acs un oizrōpājās iz mallū veiru olu. Bet kod viņš tik dziļi nabej īleidis oizkrāsnī, kā pirmīs brōls, tad mallī veiri viņa smoku sajuta un saplūsīja.