11. A. 613. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka "Sborņik" 128 (90). L. P. VII, II, 25, 5, 7. Andrejanoff, Lettische Marchen 41 - 47.

Bija divi brāļi, tie sadomāja pasaulē iet mantu iepelnīt. Nogāja abi pie kuplas liepas, iedūra katrs savu nazi, norunādami tā: "Kurš no abiem ātrāk pārnāktu, tam jāiet otra nazis aplūkot. Ja nazis spožš - tad brālis dzīvs."

Labi. Nu aizgāja katrs pa savu ceļu. Jaunākais brālis, iet, iet pa svešu apgabalu, nevar neko nopelnīt dabūt, nāks pēc gada uz tēva zemi atpakaļ. Aiziet pie naža, abi naži spoži, brālis, zināms, tad ir dzīvs. Bet tas bija jau pret vakaru, un tā ka tālu bija jāiet, tad viņš nolikās turpat koka apakšā pārgulēt nakti. Šī nakts bija taisni paša Jāņa nakts. Šis guļ, te ap pusnakti dzird: atlaižas bars žagatu, nometas egles virsotnē, ka spārni nožvakst vien. Tup, tup šis egles galā - sāks sarunāties: "Vai zinat, māsiņas, arī ko jaunu?" tā viena žagata ieteiksies, "es zinu lielu, skaistu pilsētu, tanī pilsētā viss papilnam, tikai ūdens vien tur nava. Tomēr tai ligai lēti līdzams. Aiz pilsētas, uz lauka, aug kupla liepa; ja liepas tuvumā parakņātu, tad vesela upe ūdens tur tecētu."

Bet otra žagata sacīja: "Vai, jūs, māsiņas zinat, ko es zinu? Es zinu vienu kalnu, tai kalnā ir visvisādi dārgumi; tomēr piekļūt tur neviens nevar. Bet ja Jurģu rītā, gaismai svīstot, kāds kalnam trīs vagas apdzītu apkārt, tad kalns atvērtos un dārgumus iemantotu tas, kas aris."

Tā katra žagata pastāstīja citām savas jaunās ziņas. Pastāstīja ziņas, izcēlās gaisā, spārnus sacirzdamas, un aizlaidās. Tomēr gulētājs tur egles apakšā tūdaļ noskārta; šīs runātājas nebijušas vis vienkāršas žagatas, bet gan raganas, kas Jāņu naktīs apkārt skraidīdamas, viena otrai pastāsta piedzīvojumus.

Rītā jaunais brālis kā cēlās, tā projam uz to pilsētu, par ko ragana bija stāstījusi. Jā - aiziet, ierauga lielu, skaistu pilsētu. Ieiet pilsētā, prasa: "Dodiet man nodzerties!"

Bet pilsētnieki atsaka: "Ai, svešniek, būtu mums ēst prasījis, dotum labprāt, bet dzēriena mums pašiem nav. Viss mums pa pilnam, bet ūdens - ja gribi mirsti nost - arī nava."

Šis saka pilsētniekiem: "Ko dosit man, es ūdeni parādīšu?"

Pilsētnieki teic: "Dosim maksu lielu lielo."

Labi. Kad bija norunājuši, tad viņš paņēma pilsētniekus, izveda aiz pilsētas pie kuplas liepas un lika rakt. Izraka padziļu bedri - te jaunais brālis liek apstāties un, pielicis ausi pie zemes, klausās. Dzird - ūdens krāc. Nu viņš saka strādniekiem: "Diezgan ir! Atnesiet tikai krietnu akmeni." Paņēma akmeni un kā svieda bedrē, piepēži izšāvās vesela ūdens straume. Ūdens tecēja uz pilsētas pusi, aizraudams veselus dārzus un namus sev līdz. Tā radījās pilsētas vidū pilnīga upe skaidra ūdens. Visa pilsēta gavilēja. Pilsētnieki aizmaksāja visu apsolīto algu ūdens atradējam un pavadīja to godinādami uz mājām.

Pirmais darbs jaunajam brālim bija izdevies - nu devās pie otra, pie tā kalna, kur dārgumi esot. Bija Jurģa diena. Viņš ņēma zirgu, izara trīs vagas kalnam riņķī. Kā izara - kalns tūdaliņ sagruva. Ieies kalna iekšienē - ai manu dieniņu! - Kas tur dārgumu! Zelts, sudrabs dimanti - viss pārpilnam. Ko nu raizēties vairs? Stāvus bagāts. Nu sapirka dārgus zirgus, dzīvoja kā lielskungs.

Bet reizi pa lielceļu sešiem zirgiem braukdams, satiks savu veco brāli no svešatnes kājām nākam un mazu kumeļu rokā vedam - tik bija varējis iedzīvoties svešā zemē. Šis redz tādu ievērojamu kungu pretim braucam, pagriezīsies jau notālēm sāņus ar savu kumeliņu. Bet tiklīdz bija viens otram klāt, tūdaļ jaunais brālis pazina veco, lika zirgus apturēt. Sasveicinājās abi brāļi un nu jaunais apvaicājās: "Kur tad tu, brālīti, biji? Ko redzēji? Ko piedzīvoji?"

Veco brāli saņēma stipras žēlabas - viņš rādīja uz savu kumeļu: "Te, lūk, ir viss, ko svešatnē iemantoju."

Tad jaunais brālis izstāstīja: "Tā un tā arī es pārrados tukšām rokām no svešuma; bet Jāņu naktī pārgulēdams apakš tās egles, kur mūsu naži iedurti, dzirdu raganas sarunājamies, apgādāju vienai lielpilsētai ūdeni, nopelnīju lielu algu, atradu vienu kalnu ar dārgumiem un paliku par lielu, bagātu kungu."

Vecais brālis klausās, klausās - sāks šim vareni žēl palikt, ka tik ilgi pa pasauli nodauzījies un vienā kumeļā tikai iedzīvojies. Palūk, jaunajam brālim, kas tam viss nava? Dusmās viņš ņēmās - nosita labāk to pašu kumeļu.

"Pagaidi," viņš domāja, "ja jaunais brālis mācēja tādā bagātībā iedzīvoties, tad, es, vecāks būdams, iedzīvošos vēl jo lielākā."

Viņš aizgāja Jāņu nakti pie tās pašas egles un guļ. Pienāk pusnakts, atskries atkal bars žagatu, spārni vien nožvākst kā egles galā sametas. Sametas, iesāka runāt. Viena saka: "Māsiņas, vai zināt ko jauna? To, ko pērn te runājām par ūdens trūkumu, par dārgumiem kalna iekšienē, to visu viens ir izdibinājis un izdarījis. Tagad jāapskatās, kad tikai kāds te egles apakšā nenoklausās?"

Šīs kā nonāks zemē, atron veco brāli. Raganas nu viņu apēda un manai pasakai ir beigas.