13. A. 613. V.Barkovskis Eglūnā.

Sen senos laikos dzīvoja trīs brāļi: divi bija gudri un viens muļķis. Viņi izdalīja tēva atstāto mantu, un katrs sāka dzīvot atsevišķi. Muļķis savu mantu ļoti ātri nodzēra un viņam bija jāstaigā jau basām kājām.

Reiz muļķis krogā vinnējis uz kārtim naudu un nu viņš domāja, ka vienādi tā veiksies, bet tā negāja vis. Otru reizi viņš savu naudu atkal nodzīvoja, ko vinnējis, un iet raudādams uz māju. Iedams ezera malā ierauga skaistu laivu. Nu viņš paceļ to laivu, palien apakšā un guļ domādams: "Nu es esmu liels kungs, ka tādā skaistā laivā varu pārgulēt."

Te no ezera izlien divi velni un savā starpā sarunājas: "Netālu - verstes trīs no šejenes - ir viena māja, kur es savedu visus brāļus naidā. Viņi viens otru tā neieredz kā plēsīgi zvēri. Un zini caur ko. Vienkārši par naudu! Es viņiem nozagu naudu un to paraku zem tās vietas, kur viņu suns guļ. Bet viņi domā, ka pēc tēva nāves, viens no brāļiem būs pajēmis sev vien visu naudu."

Tā muļķis šo visu noklausās un iet tos brāļus meklēt. Ne tālu ir kāda neliela skaista muižiņa - liekas, ka te varētu tīri labi dzīvot. Bet kad ieiet tur iekšā, tad redz, ka visi ļoti noskumuši un viens ar otru tikai lamājas un kaujas. Muļķis vaicā: "Nu, mīļie cilvēki, pasakait man, kam jūs visi tik briesmīgi noskumuši."

"Nu kā mums nebūt noskumušiem, ka nezinām, kuŗš no brāļiem ir tāds zaglis, kas nozadzis visu tēva atstāto naudu? Kad tik viņš būtu atzinies, mēs viņam arī atdotu to naudu. Mēs tik gribētu izzināt, kuŗš ir tas vainīgais."

Muļķis saka: "Es jūs varu izšķirt, tikai par maksu."

Visi bija mierā un solījās pat atdot to naudu. Muļķis saka: "Nu jemiet lāpstas un iesim rakt to naudu."

Viņi pajem lāpstas, aiziet ļoti priecīgi, atraisa suni un sāk rakt tanī vietā, kur suns guļ. Parok tādu brīdi un atron naudu. Nu visi palika tik priecīgi un jautri, ka nezina, ko darīt - viens ķeŗ otru un skūpstās. Brāļi atdeva muļķim visu naudu, ko tas bija uzrādījis. Muļķis, kupri uzmetis, aizgāja mājā ar naudas maisiņu. Aizgājis mājā, viņš izrādīja arī brāļiem visu naudu. Brāļi sāka vaicāt, lai pastāstot, kur šis varējis jemt tik daudz naudas. Viņš nu sāka stāstīt: "Zem vienas laivas, ezera malā sēdēdams, noklausījos, ka divi velni runāja par naudu: tur un tur viņi esot aprausuši. Kad viņi aizgāja, es izlīdu no laivas un aizgāju uz to vietu, par ko viņi runāja. Es nu uzraku to naudu, sabēru maisiņā un atnesu."

Gudrie brāļi, neko daudz nedomādami, laidās tūliņ ceļā uz to laivu. Piegājuši pie ezera, redz, ka laiva ir, palien zem tās laivas un gaida, kas notiks. Pēc kāda brīža izlien no ezera divi velni un sāk pārrunāt savas lietas. Viens velns saka: "Es nezinu, par ko man viena lieta neizdodas. Tie brāļi, par kuŗiem es tev stāstīju, bija ļoti nesaticīgi, bet tagad palikuši draudzīgi. Vai tik še kāds nesēdēja zem tās laivas un nenoklausījās, ko mēs runājām? Iesim, apskatīsim to laivu!"

Kā velni pacēla to laivu, tā arī tūliņ ieraudzīja abus brāļus, nokūla šos labi krietni un palaida vaļā. Pārnāk brāļi mājā un stāsta savam jaunākajam brālim: "Tevis dēļ mums izgāja ļoti slikti. Velni mūs ieraudzīja apakš laivas, stipri sapēra un tad palaida vaļā. Mēs tikko varējām uz māju atnākt, ne dzīvi ne miruši."

Jaunākajam brālim bija žēlīga sirds, viņš uzturēja vecākos brāļus, kamēr vien tie dzīvoja.

P i e z ī m e. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.