14. A. 613. J. Jakuškins Rēzeknē. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi dzeivuoja skraucis [skroderis] un šaucis [kurpnieks]. Skraucis dzeivuoja cīmā un beja pavysam naīvārojams, tai ka viņam moz kas nesja šyut drēbes. Turpreti šaucis dzeivuoja piļsātā un šiva ļūti lobus zuobokus, tai ka tymā laikā moz taidu šauču beja. Skraucis dzeivuoja, dzeivuoja cīmā, viņam tur jau apnyka un jis aizguoja uz piļsātu. Piļsāt’a nūguojis, jis tyuliņ īsāstuoja drēbnīku darbnīcā. Kas skraucis suoka šyut, tad viņam nu suokuma guoja drusku paškeibi, bet vēļuok jis suoka šyut par vysim skraučim lobuok.

Reizi uz darbnīcu atnesja kēniņa dāls sašyut sev svuorkus. Šūs svuorkus pazajēmja sašyut jaunais skraucis. Vēļuok kēniņa dāls ar skrauci aizguoja uz skrauča dzeivūkli puorrunuot, kaidus svuorkus šyut un izmērīt, cik lelus un cik vajadzēšūt moksuot.

Vyspyrms skraucis uz kēniņa dālu sacēja: "Nu puorej par ustobu, lai es tevi izmārēju."

Kēniņa dāls, ni vuorda naatteicis, puorguoja par ustobu un pats sevī dūmuoja: "Nu itū reizi gon maņ šis jaunais skraucis samaituos drēbi un nikuo nasašyus, jo tik ar acymi viņš mērej."

"Un cik vajadzēs moksuot par dorbu?" pēc laiciņa prasīja kēniņa dāls.

"Ar' moksu gon saleigsim," atbiļdēja skraucis, "bet tagad vari īt prūjom un pēc trejom dīnom atej pakaļ pēc drēbim."

Kēniņa dāls tai ari padora. Trešā dīnā kēniņa dāls atguoja pēc svuorku. Kad svuorkus apvylka mugurā pamērēt, vai ir lobi pašyuti, tad kēniņa dāls navarēja ni atsabreinuot, ni atsateikt, ka tī beja sašyuti ļūti labi.

Par lobu svuorku sašyušonu kēniņa dāls skraučam samoksuoja tik zalta, cik tys spēja panēst. Skraucis sajēmis nu kēniņa naudu, guoja tuoļuok pasaulē meklēt laimes.

Skraucis, īdams pa ceļu, satyka šauci, kurs ari guoja pasaulē meklēt laimes. Skraucis un šaucis sarunuoja īt kūpā un ari vysus ēdīņus, kaidi beja pajemti vīnam un ūtram, ēst kūpā. Vyspyrms viņi suoka ēst skrauča maizi, kas pēc dažom dīnom beja apāsta. Tagad pīguoja laiks ēst šauča ēdīņus, bet tys darīja cytaidi, kai skraučis. Skrauča ēdīņus ēdja kai vīns, taipat ari ūtrs, bet šaucis sova ēdīņa skraučam nadevja un ēdja vīns pats. Suokumā gon skraučam beja kauns prasīt ēst, bet kad īsagribēja stypri ēst, tad prasēja. Uz tū šaucis atbiļdēja: "Dūd izdūrt vīnu aci, tad īdūšu vīnu kymūsiņu maizes."

"Lobuok cīsšu," atbiļdēja skraucis, "nakai okls staiguošu."

Ūtrā reizē, kad šaucis ēdja, tad skraucis otkon prasīja, lai īdūdūt ēst, uz kū šaucis atbiļdēja taipat kai pyrmū reizi.

Itū reizi skraucis ari atļuovja izdūrt vīnu aci, jo tik pabaruošūt, bet šaucis, izdyuris aci, īdevja vīnu kymūsiņu maizes un sacīja: "Dūsi izdūrt ūtru aci, tad īdūšu vēļ ēst."

Skraucis atļuovja izdūrt ari ūtru aci, un šaucis tū tyuliņ ari izdarēja. Kad skraučam nabeja nivīnas acs, tad šaucis aizguoja prūjom; naīdevis skraučam ni kymūsiņa ēst.

Tagad skraucis gribēja ari īt tuoļuok, bet kai nikuo navarēja redzēt, tuoļi ari naaizguoja. Lai gon skraucis nikuo naredzēja, tūmār sajuta, ka jau vokors, jo laiks beja palicis daudz soltuoks. Viņš, nazynuodams nikur īt, īkuopja ūzulā. Ap šū ūzulu kotru nakti sasalasīja vysas sugas zvēru un puorrunuoja par dažaidom lītom. Skraucis jau nūsēdeja ūzulā leidz pusnaktim un gribēja kuopt nu ūzula zemē, jo dūmuoja, ka jau ir reits, bet te izdzierda lelu trūksni. Šū trūksni beja sacāluši zvēri, kas guoja uz ūzulu. Skraučam tyka baist un jis palyka tur pat ūzulā sādādams. Vysi zvēri saguoja ap ūzulu un suoka sasarunuot sovā storpā, bet skraucis sēdēja ūzulā un klausījuos. Pyrmais zvērs sacīja: "Kēniņa meita tagad ir slyma. Viņas nikaidi dokturi navar izzuoļuot, tuopēc, ka rogona ir šū slimību apbūruse, bet zam kēniņa muojas greidas ir uobuļs un jo kēniņa meita tū apāstu, tyuliņ palyktu vasala."

Ūtrais sacīja: "Zam šuo ūzula saknītem ir moza putelīte zuoles, un jo kas slymoj ar kaidu slimību, tad tys pamozuojs tū vītu, kur suop, palyktu tyuliņ vasals."

Trešais sacēja: "Kēniņa piļsātā sluopst ļaudis, tuopēc, ka tur nav yudiņa, bet piļsātas vydā ir akmiņs, tū akmini rogona ir apbūruse un viņā vysas piļsātas yudiņs saplyudis vydā, un jo kas tū akmini puorškaltu, tad pa vysu piļsātu otkon byutu dīzgon yudiņa."

Tagad zvēri otkon īleida, kur kurais, bet skraucis kai beja vysu nūsaklausējis, kū zvēri runuoja, nūkuopja nu ūzula un vyspyrms atroka ar rūkam ūzula saknes un nu turīnes izjēmja putelīti ar zuoļem. Tad pamozuoja savas suopīguos acis un tyuliņ suoka redzēt.

Pēctam viņš aizguoja uz tū kēniņu, kuram meita beja slyma, un pateicja tam, ka šis asūt labs dokturs, un slimnīkus vars izzuoļuot nu vysaidom slimībom. Kēniņš palyka ļūti prīcīgs un sacēja: "Kuo tik vajag munas meitas izzuoļuošonai, vyss tyks dūts."

"Man vajaga," atbiļdēja skraucis, "myurinīku, akmiņu plēsēju un daudz dorba cylvāku, kas klausītu un darītu tū, kū myuriniki un akmiņu plēsēji tīm teiks."

Dreiži vīn ļaužu beja pīsalasījis un skraucis tīm pavēlēja, lai izjauc kēniņa muojas greidu. Pēc dažom stundom greida beja izjaukta un skraucis tur atroda uobuļi, kai zvēri beja sovā storpā runuojuši. Pēc tam šū uobuļi viņš sabaruoja kēniņa meitai un tei tyuliņ palyka vasala.

Pats kēniņš palyka ļūti prīcīgs un skrauci apprecēja ar sovu meitu. Skraucis, tagadējais kēniņa znūts, sacēja sovam sīvas tāvam: "Jo maņ sasalasuos vēļ tī vysi struodnīki, tad es padarīšu tai, ka šimā piļsātā navajadzēs ļaudim sluopt pēc yudiņa, es tū dabuošu."

Kēniņš otkon sasaucja vysus struodnīkus un viņa znūts ar tīm aizguoja uz piļsātas vidīni, kur atsaroda lelais akmins. Kēniņa znūts pavēlēja struodnīkim akmini puorplēst pa pusei. Struodnīki tyuliņ stuojuos pi dorba un akmins dreiži vīn tyka puorplāsts. Nu akmiņa plyuda yudiņa tik daudz, ka pilsātā katra dūbīte beja pīpildīta ar yudini. Seņuok daudzi ļaužu gulēja uz īlom un sluopa zemē, bet tagad otkon vysi dabuoja padzert yudiņa un palyka vasali.

Šaucis, kurs izdyura skraučam acis, ari beja atguojis uz šū piļsātu un dabuoja zynuot, ka skraucis, kuram viņš izdyuris acis, asūt pats izzazuoļuojīs, izzuoļuojis ari kēniņa meitu, caur kū ticis par kēniņa znūtu un vysai piļsātai dabuojis yudiņa.

Tagad šaucis aizīt uz kēniņa znūtu un izvaicoj nu tuo, kai viņš asūt izzuoļuojis acis un ticis par kēniņa znūtu. Kēniņa znūts, ļaunā najemdams, ka šis pats prasītuojs beja izdyuris acis, izstuosta vysu pamatīgi. Tagad šaucis dūmoj: "Es ari naasu glupuoks. Aizīšu uz tū pašu ūzulu, īkuopšu viņā un nūsaklausīšu, varbyut, zvēri vēļ kū runuos sovā storpā."

Dūmuots, darīts. Vokorā šaucis aizīt uz ūzulu un īkuop tymā. Gaida, gaida zvēru, bet tūs vēļ nav nivīna. Vēļuok uz pusnaktim ari atīt. Pyrmais zvērs soka: "Zuoles, kuras atsaroda zam šuo ūzula saknītem, jau ir izjemtas."

Ūtrais soka: "Uobuļs, kurs atsaroda zam kēniņa muojas, jau izjemts, un ar tū izzuoļuota kēniņa meita."

Trešais soka: "Lelais akmiņs, kurs atsaroda kēniņa piļsātā, jau puorplāsts un ļaudis atdzirdīti."

Vysu vaiņu salyka uz lopsas, ka tei asūte cylvākim pastuostējuse. Par nadorbim zvēri lopsu nūsprīdja pakuort. Luocis jau apmetja lapsai ap koklu auklu un gribēja pakuort ūzula zorā, bet te viņa īsasaucja: "Dūdīt maņ atsavasaļuot pēdējū reizi ar dabasim un zemi!"

Lopsa tikkū pacēļa golvu uz augšu un īraudzēja, ka šaucis sēd ūzulā. Tad lopsa uz zvērim teicja: "Redzīt, kur ūzulā sēd cylvāks, tys laikam i ir myusus apzadzis. Viņu vajag pakuort, bet na mani."

Luocis, daudzi nadūmuodams, palaidja lopsu vaļā, īkuopja kūkā un šauci saplēsja. Bet skraučis dzeivoj vēļ šū baltu dīnu.