Divi ceļotāji.

15. A. 613. A.Gari-Juone no 67 g. v. Al. Kovalevska Bebrenē.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns bej boguots, ūtrs nabogs. Nabogam pītryuka maizes un guoja jis uz boguotū bruoli paprasīt rudzu. Atguoja nabogs uz boguotū bruoli un prosa: "Īdūd, bruoļ, rudzus!"

"Dūd vīnu aci izdūršu, tad īdūšu!" atbildēja boguotais bruoļs. Atguoja nabogs uz sātu un izstuostīja sīvai, ka boguotais bruoļs tik tad jemjas īdūt rudzus, jo jis jam īdūs aci izdūrt. Parauduoja sīva ar veiru, bet maizes kai nav, tai nav.

"Īšu, lai dur aci, ka tik rudzus īdūtu!" padūmuoja nabogs un aizguoja.

Boguotais bruoļs izdyuŗa nabogam aci un īdevja rudzus. Atnesja nabogs rudzus uz sātu, apēdja un otkon nav maizes. Aizīt vēļ nabogs uz boguotū bruoli un prosa rudzus.

"Dūd, ūtru aci izdūrt, tad īdūšu rudzus!" soka boguotais bruols.

Atguoja nabogs uz sātu un izstuostīja sīvai, ka boguotais bruoļs īdūs tik tad rudzus, kad jis jam īdūs ūtru aci izdūrt. Parauduoja veirs ar sīvu, bet maizes kai nav, tai nav.

"Īšu, lai dur ūtrū aci, ka tik maizes īdūtu!" padūmuoja nabogs un aizguoja. Boguotais bruoļs izdyuŗa nabogam ūtrū aci un dūd rudzus, bet nabogs prosa: "Aizved mani, bruoļ, uz kristceļim un atstuoj, bet rudzus aiznes un atdūd munai sīvai!"

Boguotais bruoļs atdevja rudzus naboga sīvai, bet pašu nabogu aizvedja upes molā pi vacuos apguoztuos laivas un atstuoja. Nabogs suoka taustīt ar rūkom apkuort un izzynuoja, ka jis ir na uz kristceļim, bet pi vacuos laivas. Puorguoja leluoks laiks un nabogs dūmoj: "Tagad jau ir vokors, leisšu zam laivas un pagulēšu."

Tai jis izdarīja. Vēļ naaizmyga nabogs, ka dzierd, ka atskrēja treis kraukļi un nūsametja uz laivas.

"Kas lobs tovā kēnestī?" prosa vīns krauklis ūtru.

"Reit reitā byus rosa, jo naredzīgi nūsamozguos rosā, paliks par redzīgim," atbildēja krauklis.

"Munā kenēstī," soka ūtrs krauklis, "nav yudeņa un vysi ļauds, sluopst. Pi kēniņa piļs ir vacs ūzuls un ūzulā ir akmeņs. Kad tū akmeni kas izciers, suoks tecēt yudeņs."

"Un munā kenēstī," soka trešais krauklis, "ir slyma kēniņa meita. Zam kēniņa pils ir zyla varde, tū vardi vajag sagyut un izcept, bet slymū meitu puornest par desmit kambarim un tad jei byus vasala."

Tai izzarunuoja kraukļi un aizskrēja. Reitā nabogs izleida nu laivas zamaškas, nūsamozguoja rosā, palyka redzīgs un aizguoja uz tū kēniņu, kura kenēstī natecēja yudeņs. Ļauds vysi beja nūvuorguši. Nabogs īguoja pi kēniņa un soka: "Īdūd maņ divpadsmit puišu ar lomim un es dabuošu yudeni!"

Kēniņš dabuoja divpadsmit puišu ar lomim un nabogs ar jīm aizguoja pi vacuo ūzula, izcierta akmeni un suoka tecēt yudeņa upe. Kēniņš un vysi ļauds beja prīcīgi, ka otkon suoka tecēt yudens, pīdevja nabogan vysaida monta un palaidja.

Nabogs aizguoja uz tū kēniņu; kura meita beja slyma un pasacīja kēniņa sulaiņim, ka jis var jzzuolēt kēniņa meitu. Sulaiņi pāstuostīja kēniņam, kēniņš pasaucja nabogu pi sevis un soka: Vai tu izzuolēsi munu meitu?"

"Jā, es izzuolēšu, tikai īdūd man divpadsmit puišu: sešus ar sokumim un sešus ar luopstom un iztaisīt dzeļža cepli!" atbildēja nabogs.

Kēniņš iztaisīja dzeļža cepli un dabuoja divpadsmit puišu. Nabogs izkurinuoja cepli un aizguoja ar puišim zam piļs. Zam piļs lakstīja zyla varde, kuru puiši, uz naboga pīsacījuma, saķēra ar sokumim un luopstem atnesja uz cepli un izcepja. Tad tīm pašim puišim nabogs pīsacīja puornest slymū kēniņa meitu par desmit kambarim. Puiši tū izdarīja un kēniņa meita palyka vasala. Kēniņš beja cīši prīcīgs nu, pīdevis nabogam daudz monta, palaidja jū uz sātu.

Atbraucja nabogs uz sātu un dzeivoj laimīgi. Boguotais bruoļs, izzynuojis, ka nabogs palyka boguots, aizguoja uz naboga bruoli un prosa: "Kai tu, bruol, palyki boguots un redzīgs?"

"Paldīs tev, bruoļ, ka tu man acis izdyuri, car tū es palyku boguots," atbildēja nabogs un vysu izstuostīja boguotajam bruoļam, kas ar jū nūtyka, kad pi laivas jū atstuoja.

"Dur munas acis uorā!" soka boguotais bruoļs.

"Na, nadūršu!" atbildēja nabogs.

Tad boguotais bruoļs izdyura pats sev acis un paprasīja naboga bruoļa dēliņu aizvest jū pi vacuos laivas un atstuot vīnu. Puika aizvedja boguotū onkuli pi laivas un atstuoja tur. Bguotais bruoļs paleida zam laivas, guļ un klausuos. Atskrēja treis kraukļi un runoj vīns ūtram. "Munā kenēstī okls palyka par redzīgu," soka vīns krauklis.

"Munā kenēstī yudeņs suoka tecēt," soka ūtrs krauklis.

"Un munā kenēstī kēniņa meita palyka vasala," soka trešais krauklis.

"Kas te varēja nūsaklausīt myusu vakarējuos runas?" runoj kraukļi. "Vajag pazavērt, varbyut kas zam laivas guļ?" Pazavēŗa kraukļi zam laivas un saraustīja boguotū bruoli gobolūs.