16. A. 613. Latgales pasaka Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns jauneklis, apmāram sešpadsmit godu vacs Jam ļūti patykos byut par skrūderi. Jis kur kaidas lupotos pacēla, tyuleņ tur šyustīja ar odotu. Reizi jis nūguoja uz piļsātu, lai tur samaklātu sev dzeivūkli. Dzeivūkli atroda ūtrā stuovā, arī pirmojā stuovā dzeivuoja divi skrūderi. Apakšējā stuovā dzeivuojūšī skrūderi jū izzūbuoja tuodēļ, ka jis nu salasītūs lupotu šyustēja drēbes. Pēc nazcik gara laika, jauneklis beja izzamuocījis par taidu lobu un gudru skrūderi, kaida vysā piļsātā nabeja, bet cyti skrūderi nazinuoja, ka jis ir taids gudrs.

Vīnu dīnu kēniņa dāls tīm skrūderim atnesja šyut sev drēbes. Šī skrūderi jūkuodami nūsyuta jū uz jaunū skrūderi. Kēniņa dāls nūguoja ūtrā stuovā, bet jī nūsasmēja, runuodomi sevī: "Jo jis nasmuki sašyus, tad jam pīsasmīs ļaud's pa vysu piļsātu."

Kēniņa dāls, īguojis pi jaunuo skrūdera, vaicoj: "Vai navarātu man sašyut drēbes?"

"Kuodēļ nā, lyudzu pametīt, varēšu sašyut kai kēniņa drēbes."

Kēniņa dāls soka uz skrūderi: "Jem tev symtu rubļu. Man nūpierksi padrēbes vysas viersējuos kuortas drēbem."

Tū laiku nauda beja duorga, jo par symtu daudzi kū varēja nūpierkt.

Kad kēniņa dāls guoja uz muojom, viņi vaicoj jam: "Vai jēmēs jis tev sašyut drēbes?"

Kēniņa dāls atbildēja, ka pasajēmīs sašyut. Tikkū nūguoja kēniņa dāls uz muojom, jī otkon suoka smītīs par jaunaju krauci. Jaunais kraucis nūguoja uz piļsātu, nūpierka vyslobukuos padrēbes, par septiņdesmit rubļu; bet jam vēl atlika treisdesmit rubļu. Pēc nazcik laika atīt kēniņa dāls pēc svuorkim un vaicoj: "Svuorki gotovi?"

"Jā, gotovi," atbildēja skrūderis. Jis turpat apvylka pamērēt drēbes. Tuos drēbes beja kai uz juo augušas.

Kēniņa dālam ļūti patyka, jo jam beja juobrauc svuotūs. Kēniņa dāls sacīja uz krauča: "Man tagad nava pajemts leidza naudas. Es atbraukšu ar treis zyrgi un nūvesšu tevi uz pili. Tu varēsi jemt naudas tik, cik gribēsi."

Atbrauca kēniņa dāls ar treis zyrgi, pasādynuoja krauci un nūvedja jū uz sovu pili. Pilī pīvēdja jū pi naudas nostas un pavēlēja jemt, tik cik grib. Jis pīberā pylnu maisu zalta naudas un nūguoja uz sātu.

Ūtrā dīnā tī skrūderi, redzādami, ka jis tai šyun, pajēma jū un izdzyna nu tuo dzeivūkļa.

Jis, pajēmis vysu naudu, laidjās pa pasauli, kur vīn kuojas nas. Jis, īdams pa pilsātu, kotrā krūgā īguoja un dzēra. Īdams pa baltu pasauli, vīnā krūgā satyka kūrpnīku, kurs beja taids pat kai skrūders, tik kūrpnīks kēniņa dālam sašivis zuobokus. Kēniņa dāls jam arī īdevis maisu zalta naudas. Kūrpnīks beja skaudīgs cylvāks. Jis gribēja, lai vyss byutu juo rūkuos. Kūrpnīks pīguoja pī skrūdera un vaicoj: "Kas tev devja tik daudz naudas?"

Skrūders pastuostīja vysu, kas ar jū beja nūticis.

Kūrpnīks soka: "Īsim obēji pa pasauli, kur tik kuojas nasīs."

Kuru tik pilsātu satyka ceļā, tymā dzēre vīnu vai olu. Kūrpnīks soka skrūderam: "Tovu naudu pa prīšku nūdzersim, tad munu."

Skrūders ar tū beja mīrā. Ar skrūdera naudu viņi ēde un dzēre. Par vīnu godu ji skrūdera naudu izpustēja. Kad pīguoja laiks dzert par kūrpnīka naudu, jis jam sacīja: "Tagad dzersim kotrs sovu naudu."

Jī obēji īt pa ceļu: kūrpnīks vysu pierk un ād, bet skrūderam nadūd. Skrūderam tai gribēja ēst, ka jau navar paīt. Jis lyudzas nu kūrpnīka, lai īdūd kot nalelu golboliņu maizes; bet kūrpnīks jam soka: "Dūd, izdūršu vīnu aci, tad īdūšu maizes gobolu."

Nikuo darīt, juodūd, jo citaidi var bodā nūmiert. Kūrpnīks izdūra vīnu aci jam un īdevja nalelu maizes goboliņu.

Paguoja vīna dīna, otkon jam īgribējās ēst. Poguoja mozu gobolu - navar paīt. Ilgi mūcējās, cikom nūguoja pi kūrpnīka un lyudza nu juo maizes.

Kūrpnīks soka: "Jo dūsi izdūrt ūtru aci, tad īdūšu."

Skrūders atbildēja: "Kas man tūlaik byus, ja nikuo naredzēšu, var pat nūklīst."

Tyvynuojas jam sluopšanas laiks un soka jis: "Dur, jo nav žāl."

Kūrpnīks izdyura jam ūtru aci un īlyka jam rūkuos akmeni. Kūrpnīks pasasmēja, uz juo vārdamīs, ka jis nūsvīdja akmeni. Kūrpnīks atstuoja skrūderi un nūguoja pa ceļu.

Skrūders saprota, ka ir vokors, jo sajuta, ka jau ir drusku saltuoks. Skrūders nūguoja uz mežu un īkuopa vīnā eglē. Vokorā, ka satumsa, zam tuos egles sasapuļcējās visi zvēri un putni.

Lovs suoka runuot uz cytim zvērim: "Zam ītuos egles atsarūn zuoļu butelīte. Juo kaidam cylvākam ir oklas acs, bet juo ar tuom zuolem tuos aptraipītu, tad uzreizes byutu redzīgs. Vīnā pilsātā nav yudiņa, visi ļaud's sluopst. Tur ir taids akmins, ja tū saškaldītu, tad uzreizes pa vysu pilsātu atsarostūs yudins. Tanā pat pylsātā kēniņa meita mierst un tur zem trepem atsarūn treis uobuļi. Juo tūs uobuļus kēniņa meitai īdūtu ēst, tad tei uz reizes palyktu vasala."

Šī putni un zvēri nazynuoja, ka tur zorūs sēd vīns cylvāks. Gaismai austūt, zvēri un putni nūbāga pa ceļu, kurs uz sovu molu. Reitā skrūders nūkuopja nu egles, paroka drusku zam saknem, atroda butelīti zuoļu. Aptraipījis acis, jis uzreizes palyka vasals un redzīgs. Tagad skrūders nūguoja uz piļsātu un apsajēmja izzuolēt kēniņa meitu.

Skrūders soka uz kēniņu: "Sasauc sovus struodnīkus un atļaun ar jīm reikuotīs."

Kēniņš īsaucjās: "Lyudzu, skrūdera kungs! Še ir struodnīki!"

Skrūderis lyka izjaukt kēniņa pils trepes. Tys tyka padarīts. Skrūders pajēmja uobuļus un nūnesja kēniņa meitai. Jei jau gulēja uz nuoves gultas un kēniniņa stuovēja ar svaci pi gultas. Skrūders nūgrīzja pusi uobuļa un īdevja kēniņa meitai. Jei uzreizes suoka runuot. Par mozu laiciņu jei vēl īdevja pus uobuļa. Tagad jei atsasāda. Kad vysus treis uobuļus beja īdevis, tad kēniņa meita palyka vysa vasala. Tei meita beja ļūti smuka. Par izzuolēšanu kēniņš jam pasajēmja atdūt meitu par sīvu.

Skrūders vēl pateicja kēniņam: "Dzieržams, ka jyusu pilsātā nav yudiņa, es atrasšu ari yudini."

Jis lyka sasaukt akmiņa škaļdētuojus un lyka saškaļdīt tū milzīgū akmeni. Tys beja padarīts. Nu tuo akmeņa nyu pīplyuda tik daudz yudiņa, ka vysai pilsātai nastryuka.

Kad skrūders precējuos ar kēniņa meitu, uz kuozom beja atguojis ari tys kūrpnīks. Jis suoka vaicuot skrūderam: "Kas tev devis acis, juo juos beja izdūrtas?"

Skrūders nyu postuostīja kūrpnīkam, kas ar jū nūtyka.

Kūrpnīks dūmuoja: "Tad man arī tik boguotam, laimīgam palikt!"

Jis ūtrā dīnā nūguoja uz mežu un īkuopja eglē. Vakarā zam šuos egles sasalosējuos vysi zvēri un putni. Lovs izsaucās: "Kas pajēmja zuoļu butelīti?"

Visi zvēri un putni klusēja. Te najauši suoka vainu lykt uz lopsu. Lopsa lyudzuos, ka nazogusi zuoļu butelītes. Vysi zvēri nūbolsuoja, ka lopsu vajag tīsuot uz nuovi. Lopsa uzklīdzja: "Pagaidīt, bruolīši un muosiņas! Es pasavēršu uz zvaigznem un pasacēšu, kas pajēma zuoļu butelīti."

Vārdamuos jei uz mēneša un zvaigznem, īraudzīja kūrpnīku eglē īkuopušu, un jei uzklīdza: "Ekur, ekur zuoļu zodzējs sēd eglē!"

Visi putni un zvēri ar kūpīgim spākim nūgrauza egli, saplēsa un apēda kūrpnīku lopsas vietā.

Skrūders laimīgi dzeivuoja ar kēniņa skaistū meitu un pārvaldīja kēniņa valsti.