17. A. 613. O. Baško Latgalē.

Vīnā skaistā dīnā pa ceļam guoja vīns Jezups un satyka ūtru Jezupu. Viņš beja gūdīgs un taisnīgs, bet ūtris nagūdīgs un nataisnīgs. Obim beja pa kulītei maizes. Nagūdīgais Jezups soka: "Paprīšku apēssim tovu maizi, bet pēc tam munu."

Tai viņi ari izdarēja: paprīšku apēdja gūdīguo maizi, bet kad pīnuocjās ēst nagūdīguo, tys nadūd. Nikuo darīt, juoīt tuoļuok. Ar laiku gūdīgam Jezupam īsagrib ēst un viņš prosa nu nagūdīguo maizes, bet tys atbil: "Dūd izraut aci, tod dūšu maizes."

Pyrmais Jezups gauži rauduoja un olkons kai vylks turpynuoja sovu ceļu tuoļuok. Golu golā viņam īsagrib tai ēst, ka vairs navar pajīt, un dūd izraut aci. Nagūdīgais Jezups izvylka nu kulītes maizi, pabaruoja gūdīgū un obi laidjās sūļuot uz prīšku.

Par kaidu laiku gūdīgam otkon īsagrib ēst un viņš prosa nu nagūdīguo maizes, bet tys atbild: "Dūd izraut ūtru aci, tod dūšu maizes."

Gūdīgais nu reizes nadūd, bet pēc tam apsamīrinoj un dūd izraut ari ūtru aci. Ilgi viņi guoja pa bīzim mežim, pa kolnim un lejom un golu golā pīguoja pi lelas pils. Nagūdīgais Jezups pametja pi pils gūdīgū, bet pats nūguoja tuoļuok. Par kaidu laiku oklais klausuos; atskrīn šnuokdams un saukdams putnu pulks: "Kas reit, saulei lācūt, sēdēs pi pils, tiks saplāsts."

Gūdīgū Jezupu puorjēmja bailes un suoka viņš dūmuot, kas byutu dorams. Te uz reizes klausuos: skrīn saukdams ūtris putnu pulks: "Kas reit, saulei lācūt, sakruos nu zuales rosu, tys ar tū izzuolēs vysas slimības.

"Jezups nu prīcas pat īklīdzjas un napacītīgi suoka gaidīt reita. Dreiži ari debess molā īdagas zalta bluozma. Jezups patausta ar rūkom: uz zuoles lela rosa. Puorvalk par acim, klyust redzīgs. Tod rosā samērcej lakateņu un izsyuc butelītē. Taišņi tymā laikā slymuoja kēneņa meita, un nikaidi uorsti tuos navarēja izuorstīt. Gūdīgais Jezups aizguoja pi kēneņa un apsajēmja tū izuorstīt.

Un patīsai, tikkū kēneņa meita tyka apsmērēta ar rosu, kai tei uz reizes vasala. Bet kas gon beja par prīcu kēneņam. Tys nazynuoja, kai i atmoksuot Jezupam. Gon viņam devja lobas drēbes, gon zaltu, gon sudobru un golu galā leliski tyka pavadīts. Gūdīgais Jezups īt dīnu, īt ūtru un sateik otkon nagūdīgū. Tys izbreinuojas un vaicoj, kai viņš ticis redzīgs un kur jēm's tik skaistus un boguotus svuorkus. Gūdīgais Jezups ari vysu izstuostēja nu suokuma leidz beigam.

Nagūdīgais klausējuos, klausējuos un soka: "Tad izraun ari man ac's un nūved pi tuos pošas pils!"

Gūdīgais tai ari izdora, bet putni kai skrīn, tai nu saplēš viņu uz treijdeveiņom daļom.