19. A. 613. Skolnieks J. Valainis no 65 g. vecas M. Sargunas Daugavpils Izvaltas pagastā.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, ūtrs nabogs. Vīnreiz nabogais bruolis aizguoja uz boguotū maizes palīnīt. Boguotais bruolis maizes nadeva, bet pasyutīja viņu uz Kedreni Māteri. Nabogaus bruolis pavaicuoja: "Kur ir Kedrene Mātere?"

Boguotais bruolis smīdamīs atteica: "Mežā."

Nabogais bruolis aizguoja uz mežu, staiguoja, staiguoja pa mežu, atroda mozu ustobiņu. Tamā ustobiņā dzeivuoja vaca buobiņa. Buobiņa vaicuoja: "Kuo tu meklej, cilvēciņ?"

"Meklēju Kedreni Māteri."

"Es tei i asu, Kedrene Mātere. Kam tu mani meklej?"

"Mani boguotais bruolis pasyutīja, kad es nu viņa prasēju maizes."

Buobiņa sacēja: "Ej pa šū stidziņu, atrossi azaru, pi azara molas byus apguozta laiva. Palīņ zam laivas un dzierdēsi vysu."

Nabogais bruolis tai i padarēja, atroda laivu pi azara un paleida zam laivas. Par nagaru laiciņu nazkas atskrēja ar vēju, atsasāda un nūsapyuta. Taipat atskrēja ūtrs un nūsapyuta. Par laiciņu atskrēja i trešais un nūsapyuta. Tad pyrmais suoka stuostīt sovu pīdzeivuojumu: "Pi vīna boguota veira beja tolka. Vysi, kas braucja klāvā vai uorā, aizzametja ar rotu asi aiz stulpa [staba]. Tai vysu dīnu atsakomuoju."

"Nu, kas tī beja?"

"Tī beja naudas pūds zam tuo stulpa."

Ūtrs stuostīja: "Upes krostā maņ atrodās zalta naudas laiva. Nazkaids cylvāks ar kolpim taisa patmales. Rūkuot krostu, kolpi gribēja izrakt tū kuorklu, kur beja muna laiva. Kū jī izrūk, tū es aizberu. Tai es vysu dīnu atsakomuoju, koleidz viņi atstuoja tū kuorklu." Trešais atsoka: "Kas te par gryutumu? Bet es vysu dīnu komuoju kēniņa meitu. Kas tur beja pībraucis vysaidu doktoru, bet vysi navarēja nikuo padarīt. Jo jī jū pakuortu piertī aiz kuojas, kad pirts kurīs, tad viņa palyktu vasala. Bet viņi nazyna tuo."

Nūsēdējuši vēļ kaidu laiciņu, viņi aizlaidēs prūjom. Tad ari nabogais bruolis izleida nu laivas zamaškas. Viņš nu aizguoja uz boguotuo veira klāvu, apguozja stulpu un izjēmja zalta naudas kotlu. Tad otkon aizguoja uz upes krostu un atroka zalta naudas laivu. Pēdīgi viņš aizguoja ari uz kēniņu, izzuolēja viņa meitu, un tur viņam izmoksuoja cīši daudz naudas.

Nu nabogais bruolis beja boguots veirs un uztaisēja ļūti skaistu muoju. Boguotais bruolis jau suoka skaust naboga laimi. Vīnu dīnu viņš jautuoja nabogajam: "Kur tu jēmi tik daudz naudas?"

Nabogais bruolis ari pastuostīja vysu, kas ar viņu beja nūticis.

Tad boguotais aizguoja tū pat ceļu, kaidu nabogais beja guojis, atroda tū pat vecīti un paleida zam tuos pat laivas. Atskrēja ari vysi treis naradzamī veiri un atsasāda uz laivas. Viņi runoj: "Kū te mes kai muļki sādam? Varbyut te kas zam laivas klausuos. Pacelsim laivu un redzēsim."

Tai viņi paceļ laivu un atrūn tur boguotū bruoli guļam. Viņi nu sasaker trejūs [visi trīs kopā] un izrausta boguotū veiru gobolim.