20. A. 461. 613. Miķelis Ozols Nīcā. L. P. V, 264 (117, 8 var.).
Viens sudmalis atradis dīķī zārku un tai zārkā bijis bērns. Šo viņš nokristījis par Atrastiņu un izaudzinājis. Bet vēlāk audžu dēls gribējis sudmaļa meitu precēt. Sudmalis atteicis: "Pārnesi man no velna četras zelta spalvas, tad atdošu meitu."
Atrastiņš arī gājis pie velna, bet ceļā viņš trijās vietās gulējis par nakti un tur, tai pirmā vietā, pilsētā, nebijis ūdens, tai otrā vietā nebijis vienam kalējam ko ēst un tai trešā vietā ābele nenesusi augļus. Visās trijās vietās ļaudis Atrastiņam lūguši: "Parunā pie velna par mūsu klizmām arī."
Atrastiņš teicis: "Atpakaļ nākdams, rasi, jums pateikšu gan."
Beidzot Atrastiņš nokļuvis pie jūŗas, kur ieraudzījis lielu līdeku. Bet tā līdeka nevarējusi nekad ūdens apakšā paiet: arvienu stāvējusi pusē ūdenī, pusē laukā. Viņa nu lūgusi Atrastiņam: "Parunā pie velna par manu klizmu arī. Gribu ūdens apakšā kļūt, bet nevaru." Atrastiņš atteicis: "pārnesi mani jūŗai, tad parunāšu gan."
Labi! līdeka mierā. Atrastiņš nu uzsēdies jātniski līdekai mugarā un pārticis otrpus jūŗas. Gājis atkal līdz vēlam vakaram un tad atradis lielas mājas. Iegājis naktsmāju parunāt un saticis vecīgu sievu. Tā teikusi: "Labprāt dotu tev naktsmāju, bet mans vīrs ir liels bļuris (bļauris), pārnāks tas, neklāsies labi. Tomēr, ja tu aizkrāsnī solies paslēpties, lai tad notiek."
Atrastiņš paslēpies aizkrāsnī un izstāstījis, ko īsti nācis un ko ceļā pieredzējis. Bet drīzi arī pārradies velns un tūliņ taujājis: "Kas te par svešu smaku, kas par smaku?"
"Nav smakas, nav. Guli labāk gultā, es tevi iemidzināšu, galvu ieskādama."
Velns iemidzis, bet sieva izrāvusi vienu zelta spalvu velnam no galvas un pasviedusi Atrastiņam. Velns uzlēcis: "Ko tu mani rausti?"
"Neraustu, ne - sapņoju, ka vienā pilsētā neesot ūdens."
"Lai viņi dižā tirgū paceļ to akmeni, tad ūdens būs," velns atteicis un atkal aizmidzis. Nu sieva atkal izrāvusi otru zelta spalvu un teikusi: "Es sapņoju, ka vienam kalējam nebija ko ēst."
"Lai kalējs noņem to atslēgu virkni no griestiem, tad dabūs paēst."
Trešo reizi sieva izrāvusi trešo spalvu un teikusi: "Es sapņoju, ka viena ābele nenes augļus."
"Lai izrok to naudas šķirstu apakš ābeles, tad augļi būs."
Ceturto reizi sieva izrāvusi ceturto spalvu un teikusi: "Es sapņoju, ka jūŗā viena līdeka nevar ūdens apakšā tikt - peld pa virsu."
"Lai līdeka aprij zirgus ar visu karīti, tad grims dibinā."
Atrastiņš, padomus un 4 zelta spalvas dabūjis, rītā devies ceļā. Pārpeldējis ar līdeku otrpus jūŗas un tad pateicis tai, kas darāms; nogājis pilsētā, atdabūjis ūdeni un tur nopelnījis par to labumu zirgus ar visu karīti; nobraucis pie kalēja, pamācījis to un licis kalējam, par to labumu šķipeli nokalt; beidzot aizbraucis pie ābeles, izracis šķirstu ar naudu, iecēlis karītē un pārbraucis mājā. Sudmalis nu paņēmis 4 zelta spalvas un atdevis Atrastiņam savu meitu. Bet nedēļu vēlāk sudmalis domājis: "Kad tu varēji tādu šķirstu ar naudu un vēl zirgus un karīti nopelnīt pie velna, kas tad man kaiš? Iejūgšu savus melnos pats savā karītē un laidīšu pie velna naudu sapelnīt."
Labi! aizbraucis. Bet līdz nobraucis pie jūŗas - līdeka domājusi: "Nu vienreiz redzu karīti ar zirgiem, tā tad laime!"
Un līdeka tūliņ aprījusi karīti ar zirgiem un nu varējusi dibinā tikt.
P i e z ī m e. Skrundas variantā teikts, ka dēls nonācis pie tādas upes, kur tik dzidrs un viegls ūdens bijis, ka viņa kuģis tik tik spējis peldēt Bet viņš tomēr pārbraucis un paslēpis kuģi apakš krasta. Tur upes līkuma bijusi kalva (sala) un uz tās kalvas lepna pils, kur velns mājojis. Bet tai brīdī, kad meita zelta spalvu lauzusi, atskanējis tāds troksnis kā gandrīz pērkons. Otrā rītā velns aizlaidies pa gaisu; spārni tam tā šmīkstējuši, it kā lielākā vētra kŗāktu. Bet dēls ar meitu iekāpuši kuģī, pārbraukuši upei un bēguši. Te velns pakaļ. Bet meita bija paņēmusi, par laimi, līdz savādas zāles un šļirceni. Kā nu velns šiem uzklupis, tā dēls ievilcis šļircenē tās zāles un uzšļācis velnam. Velns tūdaļ dedzis zilās liesmās, un, sāpes ciezdams, iekritis jūŗā, kur noslīcis L. P.