21. A. 554. 613. J. Henniņš no Treilība Sasmakā.

Kādam tēvam bija divi dēli. Kad viņš tos vairs nevarēja uzturēt, tad sacīja, lai iet paši maizi pelnīt. Pa tam iedami, tie raudāja un žēlojās savā starpā: "Ko mēs darīsim?"

Viens teica: "Es gribu pie Dieva turēties."

Otrs atteica: "Es atkal gribu pie velna palikt."

Tam, kas bija velnam padevies, atradās mazs galdiņš priekšā ar visādiem ēdieniem un dzērieniem. Šis nu ēda un dzēra viens pats, bet kad otrs lūdza, lai arī viņam dodot, tad tas atbildēja: "Atļauj man tev abas acis izdurt, tad es tev došu ēst."

Tā arī notika. Kad abi labi paēduši, tad tas redzīgais ved to stulbo tālāk. Kad viņi abi nonāca pie viena pagraba, tad redzīgais sacīja uz stulbo: "Te ir grāvis, lec pāri!"

Stulbais arī lēca un ielēca tai pagrabā. Redzīgais aizgāja prom, atstādams stulbo brāli pagrabā, un uzņēma vienu muižu uz renti.

Kad vakars metās, tad atskrēja pie stulbā viens balodis rūkdams, "Duk, duk, duk! Apsmērē savas acis ar tā mūŗa slapjumu, tad tu tapsi redzīgs,"

Stulbais tā izdarīja un tapa redzīgs. Nu viņš gāja tālāk par lielu mežu un gribēja gauži ēst. Viņš atrada skudru pūzni un gribēja tās ēst; bet tās lūdzās, lai viņas neēdot, jo šās nelaimes laikā viņam palīdzēšot. Tālāk ejot, viņš uzgāja bites un gribēja tās ēst. Šīs tāpat lūdzās un sacīja, ka šās nelaimes laikā viņam būšot lieli palīgi. Tālāk iedams, tas ieraudzīja kādu lielu, skaistu muižu, iegāja tur un prasīja ēst. Muižas spīzmane teica, lai ienesot malku, tad dabūšot ēst. It mudri tas sanesa malku un dabūja vienu šķēli maizes. Tā spīzmane pateica savam kungam, ka viens it mudīgs puisis esot atnācis, kas par maizes gabaliņu tik daudz malkas sanesis. Tas kungs teica: "Lai viņš iet manā rijā un izlasa visus graudus no vārpām un salmiem, tad viņš paliek dzīvs; bet ja viņš to nedara, tad viņam jāmirst."

Uz riju aizgājis, viņš gauži raudājis. Tad atnāca tās skudras un prasīja, kāpēc viņš raudot. Kad viņš izstāstīja savas raizes, tad skudras to apmierināja un tik sacīja, lai nestaigā, ka kādu nesamin. Pēc kādas stundas bija graudi no vārpām izlasīti vienā kopā. It priecīgs būdams, ka dzīvs palicis, viņš aizgāja kungam teikt, ka darbs padarīts.

Nu tas kungs viņam iedeva aprisi sacīdams, ka viņam ir jāuztaisa no vaskiem vasaras pils. Ja ne, tad likšot nokaut. Kad viņš nu atkal bēdīgs sēdēja un raudāja, tad saskrēja bitītes ap viņu un vaicāja, kas kaišot. Viņš sacīja, ka viņam jātaisot vasku pili.

"Tad jau mēs tev varam līdzēt," bites sacīja, iedod mums tik to aprisi, tad pils drīz būs gatava."

Kad pils bija gatava, tad viņš tur staigāja par iekšu un svilpoja. Kad nu rītu tas ķēniņš to redzēja, tad tas pats pie sevis runāja: "Nu viņš ir atkal no nāves vaļā! Kā lai tad to blēdi varu nomaitāt?"

Tad ķēniņš pasauca nelaimīgo brāli un sacīja: "Nu tev ir jānodzēš salmu guba, kad tai pielaiž uguni."

Kad salmu guba dega, atnāca arī ķēniņš un gribēja redzēt, vai šis to uguni nodzēsīs. Bet uguns sagrāba pašu ķēniņu un tas sadega līdz ar salmu gubu. Nu tas puisis paturēja to vasku pili ar visu ķēniņa mantu un dzīvoja it laimīgi tur.