22. A. 613. J. Skara Jaun-Piebalgā.

Reiz dzīvojis viens vīrs ar sievu. Viņiem bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Visa šī dzimta dzīvojusi ļoti nabadzīgi.

Kādreiz tēvs teicis vecākiem brāļiem, lai ejot pasaulē un pelnot paši sev maizi. Gudrie brāļi bijuši slinki un atteikušies iet. Tad jaunākais sācis lūgties atļauju no tēva, lai laižot šo pasaulē laimi meklēt, jo šis jau darba nebīstoties. No sākuma tēvs negribējis laist muļķīti pasaulē, jo kur tad šis muļķis iešot, bet beidzot atlaidis gan.

Muļķītis gājis gājis, beidzot nonācis vienā ezera malā pie skaistas pils. Muļķītis pilī lūdzis, lai dodot viņam nakts māju. Sulainis iegājis pie ķēniņa un paziņojis, ka kāds ceļinieks prasot nakts māju. Ķēniņš pavēlējis aizvest muļķīti uz to pili, kas atrodoties ezera vidū. Muļķītis nekā ļauna nedomādams, aiziet arī sulainim līdz uz pili. Pilī iegājis, muļķītis izstaigājs visu pili, bet nekā ļauna neatradis. Beidzot viņš iegājis pils pagrabā. Tur atradis dažādus akmeņus, gan lielus gan arī mazus. Vienā pagraba kaktā viņš ieraudzījis vecu zārku. Muļķītis pacēlis zārka vāku un ieraudzījis, ka tur kāds mirons guļ. Muļķītis atkal uzlicis zārkam vāku un licies starp daudziem akmeņiem vienā kaktā gulēt. Ap pusnakti mirons atgrūdis zārkam vāku un sācis raudāt, vaidēt un lūgties, vai neesot neviena cilvēka, kas viņu apžēlotu un teiktu "Neraudi, mīļā...!" Tālāk mirons neticis, jo viņam rīkle aizsmakusi. Muļķītim gan mirona bijis ļoti žēl, tomēr viņš nekā neteicis. Ap rīta pusi mirons atkal uzlicis zārkam vāku un licies gulēt. Otrā rītā atnācis sulainis un ļoti brīnījies, ka muļķītim nav nekas ļauns noticis; jo viņš bija dzirdējis dažādus stāstus par šo veco apburto pili. Sulainis gribējis, lai muļķītis viņam izstāsta, ko pilī redzējis, bet muļķītis pateicies tikai par nakts māju un gājis tālāk.

Pēc daudziem gadiem viņš nonācis kādā mežā un saticis vecu vīriņu. Vīriņš lūdzies, lai muļķītis dod savus svārkus, jo viņam esot ļoti auksti. Muļķītim bijusi laba sirds, un viņš iedevis vecītim savus svārkus. Par to vīriņš pateicis un pastāstījis, ka aiz šā meža atrodoties upe, un upes malā laiva. Lai šis palienot zem laivas un gaidot līdz pusnaktij. Pusnaktī atskriešot trīs raganas, un lai šis noklausoties, ko raganas runājot. Muļķītis arī aiz meža atradis upi un laivu, palīdis zem laivas un gaidījis līdz pusnaktij. Ap pusnakti atlaidušās trīs raganas, uzsēdušās uz laivas un sākušas sarunāties. Viena teikusi: "Es, māsiņas, jums varu pastāstīt ko jaunu. Tur tālu aiz šī meža atrodas ezers, un ezera vidū pils. Pilī dzīvo ļoti skaista meita, bet viņa līdz ar visu pili ir apburta. Kas viņas vārdu atminēs, tam piederēs pils līdz ar skaisto ķēniņa meitu."

Otra atkal teikusi: "Es, māsiņas, zinu, kā var ķēniņa meitas vārdu uzzināt. Tai pašā pilī vienā istabā ir ola. Ja olu sasit, tad no tās izlec kastīte, un kastītē ir trīs papīrīši. Uz viena papīrīša ir uzrakstīts princeses vārds."

Tā trešā ragana iemetusi starpā: "Es, māsiņas; jums varu pastāstīt, ka ezera malā ir vēl viena pils. Šai pilī dzīvo vecais burvis, kas apbūris ķēniņa meitu. Šis burvis ir ļoti nikns un visus ceļiniekus, kas meklējot naktsmāju, liekot vecā pilī un tad apburot par akmeņiem. Tikai vienreiz viens ceļinieks izmucis, jo vecais burvis bijis aizgājis citās darīšanās. Bet burvi pašu varot viegli par akmeni pārburt, ja tikai viņam sagrābj aiz labās auss."

Tā raganas tērzējušas līdz rītam. Rītā, kad saulīte vēl nebij uzlēkusi, raganas atkal aizlaidušās. Muļķītis tūliņ izlīdis no laivas un steidzies uz pili atpakaļ. Atkal viņš lūdzies naktsmāju. Sulainis aizvedis muļķīti uz veco pili. Muļķītis tūliņ izstaigājis visas pils istabas un - kā raganas teikušas - atradis arī vienā istabā olu. To sasitis un tajā atradis kastīti. Kastītē bijuši trīs papīri un uz viena muļķītis izlasījis "Aidonīte". Muļķītis tūliņ sapratis, ka tas ir ķēniņa meitas vārds. Viņš steidzies pagrabā un licies gulēt. Bet tiklīdz bijis nogūlies, pagrabā ienācis vecs nejauks vīrs. Muļķītis tūliņ sapratis, ka tas ir pats burvis. Tiklīdz burvis noliecies pie muļķīša, šis tūliņ sagrābis burvim aiz labās auss, un burvis pārvērties par akmeni. Pusnaktī atkal mirons sācis raudāt un lūgties. Tā muļķītis iesaucies: "Mīļā Aidonīte, neraudi!"

Tā uzreiz mirons pārvērties par skaistu ķēniņa meitu, kas aiz prieka apķērusies muļķīšam ap kaklu.

Otrā rītā visi ļaudis brīnējušies par skaisto pili ezera vidū. Bet tā pils, kas atradusies ezera malā, par nakti bijusi pazudusi. Muļķītis apprecējies ar ķēniņa meitu un nu palicis pats par tās zemes ķēniņu. Viņš valdījis gudri un taisnīgi par saviem ļaudim,