Agruokūs laikūs dzeivuoja divi bruoļi, vīns beja nabadzīgs, ūtrs ļūti boguots un beja voits. Abim bruoļim beja pa vīnam dālam. Baguotuo dālam vuords beja Pīters un nabaga dālam Juons. Abu bruoļu dāli auga kūpā un beja draudzīgi.

Vīnā dīnā Pīters ar Juoni sadūmuoja aizīt uz mežu medībuos. Īdami pa mežu, obi sarunuoja precētīs un kuozas taisīt vīnā svātdīnā. Dīna beja paguojuse, bet nūsaut nikas naizdevās. Vokorā jī grīzās uz muojom.

Boguotuo dāls Pīters palyudze tāvu, lai īt svotūs uz kaimiņa meitu; bet pats aizguoja nabadzīguo dālam Juoņam pazyņuot, ka šuo tāvs jau aizguojis svotūs. "Jyusim ari, bruoļ, vajag syutīt tāvu, vai pašam īt."

"Ar kū lai taisu kuozas? Man nava kū vilkt mugurā."

"Juon', vai zini kū? Munam tāvam ir sukna, es tev atgrīzšu svuorku tīsu, tikai taisi kuozas vīnā svātdīnā ar muni."

Juons aizīt uz mežu pastaiguotīs, īt un dūmoj: "Kai lai es braucu svotūs? Kas pi munis taida nabaga īs?"

Paīt vēl tuoļuok un redz: dryvā guļ daudz zvēru: brīži, luoči, lauvas un vēl citi sveši zvēri un skaisti putni. Putnu un zvēru vydā, uz akmeņa sēd jaunova, sukaidama golvu. Juons ļūti sasabeistās un stuov vārdamīs. Jaunova, radzādama, ka Juonis sasabeistas, soka: "Lyudzu, ejat pi munis, muni suņi jyusu naaiztiks!"

Juons pīīt jaunovai kluot un atdūd labu dīnu. Jaunova dreiž atbild un jautoj: "Juoni, sokat, kū jyus dūmuojat."

"Es dūmuoju precētīs, bet nazynu, kur svotūs braukt. Kas īs pi munis nabadzīga cylvāka?"

Jaunova runuoja: "Jem mani! Juoni, es īšu pi tevis."

"Es asmu ļūti prīcīgs par tū, ka jyus gribat īt pi manis, bet man nav, ar kū kuozas taisīt. Es nazynu ari, kur es jyusus dabuošu?"

"Še tev tei stabulīte. Kad baguotuo dāls Pīters aizbrauks uz laulobom, tad tu tyulīt papyut ar itū stabulīti, un as byušu kluot. Nūej pi baznīckunga un pasoki, lai muni raksta: "Meža Madaļa." Ols byus nu tuo mīža, kas izaudzis nu maizes drupotom, kuŗas jyus ar Pīteri sametāt gunkurā, kod zyrgus gonējāt. Šim mīžam izaugušas trejas vuorpas. Tu mīzi nūraun, iztaisi īsolu un pūdā izvuorej. Kuozom ols pītiks un vēl puori paliks. Vīnu brīdi nūsaun zemē, tad gaļas kuozam pītiks."

Juons nūsuove brīdi un atsasveicynuojuos ar Madaļi. Jis aizīt uz gunkuru un redz, ka mīzs aug ar trejom vuorpom. Juonis nūruova mīzi un aiznesa uz muojom. Muojās aizjyudz zyrgu un atvad brīdi, aizīt pi baznīckunga pīrakstītīs ar Meža Madaļi. Vysi ļaudis breinuojuos, kur ir taida Meža Madaļa. Kaut nivīns nikuo nazyna, uzsaukšana īt uz prīkšu. Atīt divpadsmit struodnīku un suoc taisīt jaunu ustobu. Boguotais breinuojuos, kur Juonis jēmja naudu, kū moksuot struodnīkim. Kunga labi zynuoja, ka Juonim naudas nav, un breinuojuos, kur ir Meža Madaļa, kas var atsiutīt tik daudz struodnīku.

Atguoja tei svātdīna, kad vajadzēja braukt lauluotīs. Boguotuo dālam pībrauca daudz gostu, kas prīcuojuos, doncuoja, dzēra, bet pi nabadzīguo dāla Juoņa nabeja nivīna cylvāka. Reitā, kod Pīters brauca uz baznīcu, Juons aizguoja puorlaist Pīteri. Juo gosti suoca smītīs par tū un vaicuot, kad Juons brauks uz laulobom, kur juo Meža Madaļa. Juonis atbild: "Dreiži, tyulīt pec jyusu braukšu."

Juons izguoja uz jaunuos muojas gaņku un papyuta stabulīti. Tyulīt ari Madaļa pībrauca kluot ar sešym zyrgim un viņai līdz daudz gostu, skaistuos, baguotuos drēbēs. Gosti sādynoj Juoni rotūs, un visi brauca lauluotīs un mežā panāca Pīteri un juo gostus.

Kungs ar voitu skotuos, ka Juoņam ir daudz skaistuoki zyrgi kai jīm. Kungam izzaruoduos, ka juo gosti byutu uorzemnīki.

Obus bruoļu dālus salauluoja un tī brauca ar sovom sīvom uz muojom. Juoņa muojās spēlēja skaista muzyka, un suocuos dzeršona, ēšana un doncuošana. Vysi Pītera gosti puorīt pi Juoņa, ari ols pateikomuoks un gorduoks. Vysi breinuojuos, ka dzer olu nu vīna pūda un navar izdzert. Voits ļūti sasadusmuojuos uz Juoņa, aizīt pi kunga un stuosta malus, ka Juons lelījīs, ka jam asūt taidi suņi, kas prūtūt rakstīt, rēķinuot un staiguot ar atslāgom. Kungs soka uz voitu: "Tu esi muļķis, taidu suņu pasaulē nav. Es naasmu losījis nivīnā gruomotā par taidim."

Bet voits teica: "Juonis taidu suņi dabuos, tik jyus jam pasokīt: ja nadabuosi taidu suni, tev nūciers golvu."

Kungs siuta voitu, lai Juonim pasoka, ka lai atīt reitā pi kunga. Juonis reitā aizīt pi kunga un vaicoj: "Nu, kungs, kū lobu teiksit?"

Kungs atbild: "Tu esi sacējis, ka zyni taidus suņus, kas prūt rakstēt un rēķinuot. Tev taids suns juodaboj."

Juonis suoc rauduot un lyugtīs, ka jis taidu suņu nazin, bet kungs pasoka: "Ja nadabuosi taidu suni, golvu nūcieršu."

Juons īt nyu uz muojom rauduodams. Madaļa īrauga jū raudūt un prosa: "Juoni, koupēc tu raudi?"

Jis izskaidroj Madaļai, kū kungs jam uzdeva. Madaļa atbild: "Ītei bāda, nav bāda, vēl byus daudz leluokas bādas. Munai vacuokai muosai taidu suņu ir daudz. Jem šū pus sīriņu un mozū komultiņu, kur jis velsīs, tī tu ej, Juonīt!"

Juons dūdas ceļā. Daīt pi Madaļas muosas, sovas svaines. Svaine, tū īraudzējusi, tyulīt pazeist un soka: "Munu mīļū svainīt, kurs Diīs tevi te tik tuoļi atnese, vai lobam, vai slyktam?"

Jis paskaidruoja, tad svaine īsaucuos: "O, svainīt, man ir daudz taidu suņu, es tev īdūšu."

Svaine pacīnā Juoni un īdūd jam vīnu suni. Jis sāstās suņam viersā un juoj muojuos. Voits īrauga, ka Juonis muojuos, un paziņo kungam. Kungs sauc Juoni pi sevis. Jis juoja pi kunga uz suņa. Kungs dūd sunim atslāgas un rēķinus rakstīt. Kungs redz, ka suns izpylda vysus dorbus, palīk ļūti prīcīgs un atlaiž Juoni muojuos. Tū redzādams, voits palīk dusmīgs, īt pi kunga un soka: "Juons jamuos dabuot taidu laivu, ar kuru var braukt pa gaisu i zemi: kai pasoka, tai īt. Jyusim tei byutu ļūti loba, navaidzātu zyrgu."

Kungs līk voitam pasaukt Juoni un soka jam: "Juon, man ir ziņas, ka tu zynūt laivu, kas var braukt pa gaisu i zemi."

Juons suoc rauduot un teikt, ka taidu laivu jis nazyn.

Kungs aiz dusmem saklīdz: "Ja nadabuosi taidu laivu- golva nūst!"

Juons īt muojuos rauduodams un dūmoj, kur nyu taidu laivu dabuot. Madaļa īrauga jū nu tuolīnes, aizīt prīkšā un prosa: "Kū kungs sacēja?"

Juons izstuosta vysu Madaļai. Tad Madaļa prīcīgi soka: "O, Juonīt, naraudi! Munai vidējai muosai ir taida laiva."

Madaļa jam īdūd pus sīriņa, mozu komultiņu un pasoka: "Kur šys komultiņš velsīs, tei ej."

Juons dūdas ceļā. Daīt pi vidējuos svaines. Jei īrauga svaini un soka: "Vai, munu mīļū svainīt! Kurs Dīvs tevi atnese, vai lobam vai slyktam?"

"Na tai lobam kai slyktam." Un Juonis suoc stuostīt sovu nalaimi.

"Namaz tik slykti nav, svainīt, man ir taida laiva, es īdūšu tev jū, tik pacīmuojīs pi manis!"

Ūtrā reitā Juons sāstuos laivā un brauc muojā. Kungs par taidu laivu beja ļūti prīcīgs, pat paldīs Juonim pasoka.

Juons nu laimīgi dzeivoj ar Madaļu pa muojom. Voits par tū beja ļūti dusmīgs un sadūmuoja pateikt kungam, ka Juons jamās dabuot kunga mirušū tāvu, kuo gan jis navarēs dabuot un kungs jam nūcierss golvu. Kai dūmuots, tai dareits. Jis aizīt pi kunga un soka: "Gūduots lelskungs, Juonis jamuos izsarunotīs ar jyusu tāvu."

Kungs gan nagrib ticēt, bet voits tik soka: "Juons tū var izdarīt."

Kungs ari syuta voitu pec Juoņa un soka jam: "Juoni, es dzierdēju, ka tu vari dabuot runuot ar munu tāvu. Man byutu lela līta izzynuot par tū pasaules dzeivi, kaidu muns tāvs dzeivoj."

"Gūduots kungs, kai lai es dabuoju tavu tāvu, kas ir nūmiris un juo dvēsele ir tymā pasaulē?"

"Gon dabuosi," kungs atteic. "Tev ir gudra sīva. Jo nadabuosi, tiks dīruotas slūksnes nu muguras un tiksi guns suortā sadadzynuots!"

Juons īt uz muojam un dūmoj: tagad gan byus nuove, un suoka Dīvu lūgt rauduodams. Madaļa vaicoj, kuodēļ jis ir tik bēdīgs. Juons jai pastuosta. Tad Madaļa sacīja: "Niu nikas, Dīvs paleidzēs. Dabuosi parunuot ar kunga tāvu, tik soki, lai kungs dūd voitu leidza, jo kunga tāvu tu navarēsi atvest, un kungs tev var nepaticēt, kū tu stuostīsi."

Juons nūīt pi kunga un soka: "Dūd man leidza voitu, jo tu vari naticēt, kū tāvs man teiks, un es varu ari aizmierst."

Kungs pasaka vaitam, ka jam juoīt leidza Juoņam. Voits tyulīt atīt pi Juoņa un prosa, cik gars ceļš byus. Jis pasoka, ka pusgodu byus juoīt, vai vairuok. Vaits kungam prosa, lai uz kotru dīnu dūd pa puoram veižu un uz nedēļas pa kukuļam maizes. Voitam īdūd veizes, maizi un vēl gaļu. Madaļa teica sovam veiram: "Tai tu varātu īt pa sausu zemi, bet voita dēļ ej pa pūru, lai veirs nūmūkuos. Kad pīīsi pi kolna natuoļi nu guns upes, kur grēcinīki brauc pi ūzula pīkolti. Tys kolns pastuov nu nažim, izkaptim un citim asumim, rats kaids viņā uzkuopj. Pi tuo kolna molā ir sīksta, tur ir muni zuoboki, kur es agruok staiguoju, kad putnus ganīju, tūs apuovis, uzkuopsi kolnā."

Juons un voits dūdas ceļā. Nūguojuši četras verstis, Juons nūīt nu ceļa un īt pūrvā, kur ceļa nav. Voits, apsakuorīs ar veizem un maizi, dūdas Juoņam pakaļ. Juons aizīt labi tuoļi, atsapyuš, pagaid voitu, un dūdas otkon uz prīkšu. Voits tik vaicoj, voi vēl tuoļi. Juons daīt pi kolna, kurs beja nu nažim un cytim asumim, voita vēl naredz, daboj kūrpes, apaun un aizīt leidz guns upei. Te jis redz, ka divpadsmit kungi pīkolti ar dzelzs kuošym pi ūzula. Šis ūzuls beja izrauts ar visom saknem un kungim beja jis juovalk. Valns sēž viersā un brauc. Juons jam pavaicoj: "Voi nav te myusu kunga tāva?"

Sātans atbild: "Jis byus trešā pajyugā."

Juons atīt apsaskatīt, vai voits nav jau atguojis. Voits vēl nav, īt atpokoļ pi upes. Brauc otkon sātans ar pīkaltim kungim. Juons pavaicoj: "Vai nav te myusu kunga tāva?

"Ni, jis ir nuokūšā jyugā."

Pa tū laiku voits pīguoja pi kolna un sēd. Juons jū sabuora, ka tik ilgi guojis, un soka: "Ej dreižuok, jo tavs kungs tuylīt byus kluot."

Juons nūlaiž no kolna viervi, pi kuo voits pīsaker kluot un Juons tik valk voitu pa asumiem augšā, ka tys bļaun vīn. Valns ar kungim ari pašlaik brauc. Juons vaicoj: "Lyudzu, voi šyte ir myusu kunga tāvs?"

Kunga tāvs atbild: "Es tas asmu, bet vai voits te?"

Juons atbildēja, ka voits viņam ir leidza; tad sātans atlaiž kunga tāvu, voitu īsvīž upē un ar kuošym pīkaļ jū pi ūzula un aizbrauc ar voitu pa guns upi. Bet kunga tāvs nūsēžas ar Juoni uz krosta un pīraksta gruomotu sovam dālam un posaka Juonim, ja dāls grib tykt uz dabasim, tad lai izdala vysu muižu nabogim. Kunga tāvs īdūd gruomotu, atsavasaļoj nu Juoņa un aizīt uz dabasim. Juons īt uz sovom muojom un padūd kungam tāva gruomotu. Jis izlosa gruomotu, pajem kneipstolkas un lyudz Juoni, lai izraun viņam acis nu pīres, bet Juonis atsateicas. Kungs vēl reiz pārlasījis gruomotu, sasauc vysus muižas darbinīkus, izdola vysu sovu montu, izraun sev acis, pajem kuli un īt pa pasauli par nabogu, lyugdams duovonu.

Juons aizīt uz muojom un dzeivoj ar Madaļi laimīgi savuos muojuos.