Vienai daiļai, daiļai mātes meitai ronas bez gala brūtgānu, jāsaka, no malu malām, bet viņa izlepusi. Kuŗš nāk, to apsmādē: vienam esot šāda vaina, otram tāda. Beidzot tēvs dara gudri, saaudzina deviņus gadus uti un izlaiž tādu vēsti: "Man savāds kukainis nobaŗojies aizgaldā; kas kukaiņa vārdu triju dienu laikā uzminēs, tam atdošu savu daiļo meitu par sievu!"

Saradās daudz, daudz minētāju, visi samocījās trīs dienas; trīs naktis, bet neviens nevarēja nobaŗotā kukaiņa vārdu uzminēt. Te trešās dienas vakarā iespraužas drūzmā vecītis, vaicādams: "Kas te minams?"

Tā un tā.

"Nu, tu, neattāpīgie tādi! Tā jau uts!"

"Jā, jā - uts, uts, nobarota uts!" visi tūliņ atjēdzas; bet vecītis paņem daiļo meitu un aizved par savu sievu. Šī sarauc gan pieri: pie veča jāaiziet; bet neko darīt - īgsti, cik gribi, tēvs vairs nejokojas. Nu, iet abi divi nolaidušies: ne vecis ko runā, ne šī ko atbild. Beidzot sastop upi ar šauru laipu. Vecītis uzstāj, lai maita laipotu pirmā, meita atkal tiepjas, lai vecītis iet. Beidzot ies arī vecītis turēdamies. Te meita gudreniece, parausta laipu un pļunkt! iegāž veci upē. Tomēr krītot vecītis dusmās iesaucas: "Par to, meitiņ, tev jānēsā mana balss trīs gadi par sodu!"

Meita nemaz neapklausās godīgi, ko šis tur vaigstas, bet poš, ko māk pie tēva atpakaļ. Pārnāk gan, bet, re, kas par ligu! Kā būtu runājusi - sveša bals pakausī daudzina uzsvērdama vārdus pakaļ. Gan rauga pakausi knaibīt, nosiet, appūst, gan izmocas šā, gan tā - nelīdz. Daudzina un daudzina, tikko kādu vārdu minēsi.

Te pēc kāda laika atnāk stalts puisis meitu bildināt. Un taisni šis puisis vienreiz atgadījies, kas arī meitai patiktu; bet to postu: nedrīkst teikt, ka patīk, citādi puisis apmanīs nejauko pakauša ligu un neņems ne traks. Neko darīt - tik jau greizi šā, kā tā - labāk izliekas mēma un nerunā nemaz. Bet puisis mēmu sievu nevēlas un tā aiziet.

Trešajā gadā puisis no sirdēstiem, ka pirmā līgava mēma, apņems kautkādu atraitni, kad tikai sieva. Bet kāzās arī mēmā atvelkas neaicināta - mazākais par ēdienu vārītāju. Labi. Patlaban vāra brokastu. Tiklīdz brokastu paēdīs, brauks laulāties. Bet taisni šorīt daiļai meitai beidzas trīs soda gadi. Šī vāra, vāra noskumusi - te, it kā skubināta, piepēži atminēsies ieteikties: "Tava balss trīs gadi nēsāta, trīs gadi pārciesta, tava balss pļunkt katlā iekšā!"

Un skat, tai pašā brīdī meita patika no ligas vaļām. Ko nu gaidīt? Tūliņ pie brūtgāna iekšā: vai pazīstot vēl viņu?

"Vaigs pazīstams, valoda sveša. Vai neesi mana pirmā līgava?"

Jā, tā jau būšot gan!

Nu, kādēļ toreiz mēma izlikusies?

"Are, es jau trīs gadi kaunējos,"

"Kaunējies?"

"Jā, kaunējos! Pirmo gadu sakaunējos no tēva, otru gadu no mātes, trešo gadu no tevis."

Puisis pasmējās par tādu kaunu un apņēma vēl tai pašā dienā savu pirmo līgavu, daiļo mātes meitu.