1. A. 650 A. A. Bīlenšteins 1862 g. no teicējas Lavīzes Veises Jaunaucē. LP, VI, 112, XXXVII.

Viens kungs bijis pā(r)lieku nikns: nedevis cilvēkiem ne labi paēst, ne arī diensvidū apgulties, ne arī nakti riktīgi izgulēties.

Reiz tas braucis pa lauku un ieraudzījis pelēku vīru grāvī guļam. Tas ir bijis eņģelis. Kungs prasījis: "Ko tu guli grāvī, kam tu neej(i) art?"

Viņš teicis: "Ka(d) man būtu jāaŗ, ta(d) es ietu art; ka(d) man jāguļ grāvī, ta(d) es guļu grāvī."

Tad tas kungs prasījis: "Kas tu tāds esi?"

Viņš atteicis: "Es esmu viss kas: esmu arājs, esmu arendāteris, esmu bū(v)meisters un slakteris arī es esmu."

"Vai tu nevari pie man(i)s nākt pa(r) arendātori?"

"Kālab ne?"

" Un nu viņi taisījuši kontrakti un pilsētā norakstījuši. Rakstot kungs teicis: "Jūs nu man būsit pa(r) arendāteri, bet kādu loni jūs gribēsit?"

"Es vairāk lones negribu!" viņš teicis, "ka ar tukšu maķeli trīs reiz sist jums pa pieri."

Tad kungs paprasot to maķeli provēt un sit savam muižkungam. Sit, sit - nesāp. Sit tas muižkungs tam kungam - arī nesāp. Kā tad sāpēs - ar tukšu maķeli? Brīnis (kungs), ka tādu loni prasījis. Tas nu tas.

Bet jaunais arendāteris vēlē nu gulēt tiem cilvēkiem līdz pieciem. Tad kungs sadusmojies: ka(d) tik ilgi vēl gulēt - paliks darbi nedarīti! Un kā to gadu vēl: laikā lietus līst, laikā jauks - labība papil(n)am. Viņam tik daudz bijis, ka devis pa mājām glabāt - muižā nebijis rūmes; un siena bijis - skaidri brīnums bijis.

Kad nu viss (tomēr) savākts - jau rudens bijis - kungs teicis: "Man ir viens vērsis, astoņu gadu vecs; un kad tu slakteris esi, tad tu mums vari to nokaut - mums būs tās lauk(a) apvākas."

Un tas kungs liek to vērsi nokaut un lai pieņem kādus vīrus palīgā. Bet tas vērsis bijis stiprs - ilgi turēts. Šis atteicis kungam: "Pagaidiet, cienīgs kungs, parādiet tik(ai), ku(r) tas vērsis - es viņu viens pats nokaušu kā jēru." Labi.

Un šis muižas kungs ies skatīties, kā tad viens nokaus tādu lielu lopu? Redz: viņš sit ar tukšo maķeli vērsim trīsreiz pa pieri un vērsis tūlīt pagalam; vēl ieduŗ nazi rīklē - nu ir nokavis.

Tad muižas kungs noskrien pie tā kunga: "Vai, cienīgs kungs; kad jums tā sitīs pa pieri, tad jūs tāpat nosprāgsit kā tas vērsis!"

Tad kungs izraksta tādas falšas grāmatas pie tiem ķeizariem un citiem kungiem, lai tas arendāteris iet sameklēt to parāda naudu. Labi.

Bet arendāteris teicis: "Es esmu vecīgs vīrs - dodiet man zirgu, tad es ātrāki pā(r)jāšu."

Un tad kungs lūdzis tam arendāterim, ka(d) viņš desmit jūdzu uz māju pusi, lai sūta grāmatu.

Nu aizjājis, izdarījis un, atpakaļ jādams, laiž kungam apsolīto grāmatu. Kungs, grāmatu dabūjis, tūlīt liek taisīt kapsētā skulti (kapu kambari) un taisās pats par nomirušu, baidīdamies no tā maķeļa. Rok kapu un liek pierakt atkal pil(n)u, it kā nu pats tur būtu guldīts; bet pats pa skulti dzīvo. Un nu visi raud, cie(n)māte raud, sulaiņi raud.

Pārjāj arendāteris - prasa: "Ko jūs raudat, kas jums par vainu?"

Visi saka: "Jā, kungs i(r) miris!"

Parādiet man to kapu, ku(r) viņš ir nomiris!" "

Parāda; bet šis saka: "Te negul nekāds kungs iekšā - te, te gul!"

Un kā nu sitis a(r) to maķeli pa skultes sienmali, tā izgruvis. Nu viņš teicis kungam: "Es arī varētu vīnu dzert, cigāru smēķēt, krēslā sēdēt, bet man jāiet tev naudu meklēt - es gribu savu loni!"

Un taisījies ar to maķeli sist viņam pa pieri. Tad kungs, ceļos izmeties, lūdzās arendāterim, lai atņem visu savu naudu, ko pā(r)nesis, bet lai nesit pa pieri. Viņš teicis: "Vai tu zini, kas es esmu? Es esmu viens arendāteris un esmu tavs eņģelis!" un pazudis - diezin, kur palicis.