2. A. 650 A. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875. 3.

Reiz dzīvoja itin vecs vīrs ar savu veceni, kam bērnu nebija. Vecis reizu satikās mežā ar kādu citu veci. Svešais to apsveicinājis prasa: "Kādēļ tu, mīļais, esi tik bēdīgs?"

Mūsu vecis atbild: "Ko lai citu daru? Es jauns apprecējos, tagad jau mūžu nodzīvojis, bet man neviena bērna nav bijis."

Svešais to iepriecinādams, atbild: "Nebēdājies neko! Rītā agri ņem bišu stropu un ienes krūmos! Pēc trim dienām ej lūkāt, tad tur atradīsi puisēnu, to tev būs saukt par Elkšņu Mārtiņu."

Kā sacīts, tā darīts. Vecis iet pēc trim dienām uz krūmiem un par lielu brīnumu atrod zēnu itin smuku no uzskatas. Vecis, to izņēmis no bišu stropa, dodas priecīgs uz mājām un audzē to lielu. Kad Mārtiņš ir 20 gadu vecs, tad viņš sader pie saimnieka par kalpu.

Saimnieks tam iedod švaku zirdziņu un stellē to uz mežu pēc malkas. Viņš nobraucis mežā, sakurina uguni un pīpē tabaku, pie uguns sēdēdams; tamēr citi piekrauj vezumus un sāk braukt uz mājām. Mārtiņš izrauj veselu egli ar visām saknēm un liek to uz savām ragavām, bet par ķibeli zirgs to nespēj vilkt. Saskaities tas dod zirgam tā ar malkas gabalu par ribām, ka tas uz reizu pagalam. Nu liek pats egli uz pleciem un velk to uz mājām.

Saimnieks, zirga pēc sadusmojies, liek Mārtiņam iet akas tīrītu. Tas aiziet un sāk tīrīt aku, bet te saimnieks klāt un met dzirnu akminu virsū. Mārtiņš, pirkstu izstiepis, noķeŗ krītošo akminu tā ka tas kā gredzens paliek stāvot uz pirksta. Viņš akminu augsti gaisā turēdams smiedamies, saka: "Paldies, paldies, par šo vecmodes gredzenu!"

Saimnieks jo dusmīgs stellē Mārtiņu otrā dienā uz sudmalām, kur velli mituši.

Mārtiņš, liels muzikants būdams, ņem savas pijoles līdza. Tur nobraucis, uziet daudz vellus un sāk spēlēt. Velli, smuku mūziku dzirdējuši, sāk lūgties, lai viņš tos arī mācot spēlēt.

"Kāpēc nē," Mārtiņš atbildēja, "bet jums ir resni pirksti. Pasniedziet man tos, es viņus apgriezīšu, tad gan varēsim sākt mācīties."

Velli, uz spēlēšanu kārīgi, ļaujas ar svārpstu izurbtos caurumos pirkstus iebāzt un ar ķīļiem ieķīlēt. Mārtiņš nu ar verdošu ūdeni nobrucina visus vellus, un viņam nu tagad pieder dzirnavas, jo dzimtskungs, kam dzirnavas piederēja, bija nosolījis tam dzirnavas atdot, kas vellus izdzīšot. Mārtiņš nu ņēma savu veco tēvu un māti pie sevis un dzīvoja laimīgs līdz pat savai miršanai.