Stiprais Ansis.

3. A. 650 A. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka "Sborņik" 60, 55, LP, VII, I, 258, 4.

Reiz bija māte; tā sazīdināja savu dēlu līdz divdesmitam gadam. Bet tad viņam vajadzēja beidzot pie darba iet un tēvs tam deva pienācīgu darba cirvi; tomēr dēls atteica: "Ko iesākšu ar tādu paiju? Dodi taču man krietnu cirvi!"

Tēvs lika pataisīt cirvi pusotra poda smagumā, bet ir tas dēlam rādījās bez gala viegliņš. Nogāja dēls pats pie kalēja un nokala sev cirvi veseli trīs podi smagumā. Pēc tam aizjūdza vecu ķēveli un brauca uz mežu malku cirst. Sacirta veselu asi malkas, uzkrāva uz ragūm un dzina zirdziņu uz mājām. Bet zirģelis vezumu ne no vietas pakustināt. Dēls sapiktojās un gāja pameklēt labu stibu savai ķēvei. Bet kamēr tur sameklēja un tādu stibu pēc savas garšas nocirta, tamēr vilks bija atkūlies zirgu plēst. Atnāk dēls ar sitamo - redz: vilks noplēsis viņa zirgu. Viņš nosita to, uzkrāva ir vilku, ir zirgu uz vezuma un pats pārvilka visu krāvumu uz mājām. Kungs, to ieraudzīdams, vaicā: "Ko tu tur velc?"

Šis atbild: "Tā un tā - vilks aprija manu zirgu, es vilku nositu - te nu viņi abi ir."

Labi!" atsaka kungs, "bet ja tu tāds stiprinieks esi, vai nevari no mana piedarba vellus izdzīt, kas tur aplam pulka saviesušies?"

"Kāpēc ne? varu gan!" stiprinieks atbild, "ja tikai labi maksāsi un pieci podi dzelzs un pāris strādnieku dosi."

"Labprāt!" kungs atsaka, "došu tev par to tikdaudz mantas, cik tikai panest varēsi; arī pieci podi dzelzs došu un divi strādniekus."

Nu stiprinieks aizgāja uz kunga rijām un lika strādniekiem rijas krāsni kurināt; bet pats kala pie kalēja no tiem pieci podiem dzelzs veseri ar kātu. Tad lika rijā aizslēģēt no iekšpuses visus logus un durvis un nokarsēt savu dzelzs veseri. To visu padarījis, viņš sāka gaidīt vellus. Jā, ap pusnakti nāks gan viens, zābaki vien čīkst. Atnāks vells pie rijas durvim un pieklauvēs. Stiprinieks vaicās: "Cik jūs tur esat?"

"Viens pats!" atbild vells.

"Nu, tad ej vēl citiem pakaļ!"

Vells aiziet un pēc pāris minūtēm dzird: atnāk vesels bars un klauvējas pie durvim.

"Nu, vai visi atnācāt?" vaicā stiprinieks.

"Jā, visi!" atbild vells.

"Vai mājā neviena paša no jūsējiem nepalika?"

"Tikai palika sirmgalvja tēvs, viņš gluži bez kājām."

"Velkat ir viņu šurp, bez viņa nevar būt."

"Atnesa vellu veci un atkal klauvējās pie durvim. Tagad stiprinieks ielaida visus vellus, aizšāva labi cieti durvis, sagrāba savu veseri un sāka vellus tā kaut, lai uguns šķīst un asinis līst. Visus vellus apsitis, viņš izmeta tos pa mazo rijas lodziņu un tad projām uz muižu. Rītā ies apskatīties nosistos vellus - atron: rijā vārtās zirgu ribas, zirgu ķidas un daždažādi maitas kauli. Kad nu visi velli bij apsisti, pat bezkāju vellu vecis, tad stiprinieks prasīja nolīgto maksu. Kungs sūtīja savu klēti atslēgt un dot stipriniekam tik daudz mantas, cik var panest. Bet stiprinieks atsaka: "Nav vajadzīgs klēti vaļā slēgt!"

Pakampis visu klēti, grib to aiznest. Kungs redz: nelāgā būs - un sāks pierunāt stiprinieku, lai klēti pamestu. Šis atbild: "Kas solīts, solīts - klēti panest varu, es viņu nesu projām!"

Un aiznesa stiprinieks uz savām mājām kunga klēti ar visu mantu, kas tanī atradās.