4. A. 650 A. A. Lerchis - Puškaitis Slampā. LP, IV, 1, (l, v. 1).

Vienam kalējam nav neviena dēla. Viņš sendienām sūrojas jau par to. Bet vienu vakaru nabadziņš gluži izmisis nosēdies uz lakti un lūdzies: "Dieviņ, mīļais, dod man šādu vai tādu dēlu! Kad tik būtu dēls!"

No rīta kalējs noies uz smēdi. Vadzi, kas tas? Varens puisis, noaudzis, kā ozols, sēž uz lakti.

"Kur tu te gadījies? Kas par vīru esi?" kalējs uzprasīs.

"Tēt, kas tā nu prasīs? Esmu taču jūsu dēls!"

"Ko! vai patiesi?"

"Nu, kā tad!"

"Ak, tu Dieviņ, tad ta laime! Sen vēlējos dēlu, nu reiz dabūju! Bet dēls, dzirdi, man netīk daudz vārīties. Grābsim tad arī tūliņ darbu nagos, sākdami kalt."

"Kā tad! Es arī tāpat - kas darāms, darāms!"

Un tā tēvs tūliņ sagrābj stieni, ieliek ugunī un grib pušu skrotēt. Bet dēls norunā:

"Tēt, kādēļ darbu garumā vilkt? Nieka dzelzs gabalu tur vēl sildīt un grozīt, kur lai tā izķēmojamies? Redziet, kas tad kaiš tā?"

Uzliek uz celi, pasit vienreiz ar dūri - viens gabals nost; pasit vēl ar dūri - otrs gabals nost. Ievajagās īsāks gabaliņš, nu labi, pasit ar pirkstu - knauks! gabaliņš, cik mazs vien tīkas, nost.

"Vai ne? Tā taču var ko padarīt."

To redzēdams, tēvs atplēš acis, brīnās un brīnās. Bet dēlam tamēr - tas nebij ne apskatījies - stienis sadrostēts vienos ķimpuļos. Un līdz brokastam sakalts tikdaudz, kur vecajam droši vien nedēļu būtu bijis jāstrādā.

Aizgāja brokastā. Māte izvārījusi tādu katliņu, kā jau arvienu. Bet kur dēlam ar to pietiks? Nebija ne ēdis, ne neēdis. Bada tiesai iekoda vienu pašu klaipu maizes, iestrēbās, cik katliņā bija, un raudzīja līdz pusdienai iztikt.

Pusdienā māte novārījusi nēša katliņu un cels kalējiem priekšā. Bet nekā: dēls izstrebj viens pats nēša katliņu un atkal noēd klaipu maizes. Tēvam pietrūkās - palika neēdis.

"Vadzi, dēls, tu strādā kā zvērs, bet ņem arī iekšā kā zvērs."

"Zināms, kas labi smeļ, tas arī labi var liet!"

Un tā tas nu gāja katru dienu: klaips maizes uz ēdiena, nēša katliņš uz strēbiena.

Bet pēc kāda laika tēvs taču apdomāsies: "Dēls, klausies, lai gan esam sakaluši pasauls, tad tomēr viena nelaime. Nevaru tevi vairs ilgāki pieēdināt. Ej tādēļ pie mūsu ķēniņa, tas var pulku dot ēst, pulku arī likt strādāt."

Dēls aiziet pie ķēniņa un nolīgst tā: ja varēšot visu izdarīt, tad ķēniņš dabū vienu pļauku no dēla; ja ne - tad dēls vienu pļauku no ķēniņa.

Labi. No rīta, citiem vīriem ķēniņš licis lielu, lielu vērsi nokaut. Šie nevar vērsi pievarēt. Dēls ļirgā pie zemes liekdamies un pieies arī klāt: "Un tad jūs, jēlnadži, patiesi nevarat šo bucenu pievārēt?"

"Vai akls! Tev laba mute - raugi tu!"

"Nost no kājām! Es tādus circeņus ar knipi pagodu!"

Citi atlec nost; vērsis nikni iemauŗojas un nāks dēlam virsū. Bet dēls knirkt! pa pieri ar knipi un vērsis nost kā muša.

Ķēniņš, tādu spēku dēlam redzēdams, paliek bāls uz vietas. "Nebūs labi - iegadās man pļauku no dēla dabūt, ko tad? Pag, pag, zinu gan, kā no viņa vaļā tikt: viņš jānogalina."

Un tā ķēniņš tūliņ uzsauc dēlam: "Klausies! Ko, dēls, diedi bez darba, paņem veco ķēveli, pārvedīsi man no meža tādu ozolu: pieci asu garumā, trīs asu resnumā."

Dēls paņem ķēveli un aiziet. Bet ķēniņš priecājas: "To zeņķis nezin, ka tai mežā lēvenis niknu zvēru. Kamēr ar ķēvi mocīsies, zvēri saklups bariem apkārt un noēdīs kā nabagu.

Bet dēlam cits grieziens; viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam nižģināties. Piesien ķēvi, nogāž ozolu un dzenē, ne acis nepacēlis, ozolam zarus. Par to laiku ieŗūcas lāči, iekaucas vilki - dēls tik paklausās. Beidzot kraus vezumu. Bet kā pacels acis, vadzi: lāči ķēvi noēduši. Ko nu? Nekā darīt - grābj divus ēdoņus rokā un jūdz ozolam priekšā. Lāči ŗūc un dauzās kā traki, bet nieki nelīdzēja - bija jāpārvelk ozols ķēniņa sētas vidū.

Ķēniņš paskatās un nezin, ko darīt, ko iesākt. Bet otrā rītā ķēniņam padoms rokā: "Nekas, vadīšu viņu ar lāčiem uz ezeru pārvest man to velnu, kas zivis izzog un ļaudis dzelmē ievelk."

Labi, dēls aizbrauc ar lāčiem uz ezeru. Lāči negrib ūdenī brist, bet dēls paņem aiz ausim un iesviež ezerā, lai noblaišķ. Velns, izdzirdējis, pabāzīs galvu skatīties.

"Vai re, kur zivju zaglis izlien!" dēls uzsauc velnam.

Velns par to vārdu krūtīs un vilks šo dzelmē, bet dēls paņem velnu aiz čupras, iznes velnu uz sausuma, piesien ratu pakaļā un brauc uz māju.

"Ače, kur ir zivju zaglis!" dēls pasaka ķēniņam pārbraukdams.

"Tas labi!" ķēniņš atbild. "Novij šodien labu pātagu, rītu brauksi ar velnu uz to un to zemi pēc vezuma zelta, ko turienes ķēniņš man parādā."

"Dod piecpadsmit birkavu linu, lai iznāk laba pātaga, ka var tālo ceļu godam izbraukāt," dēls ieteicas.

Ķēniņš iedod piecpadsmit birkavu linu un dēls ar velnu ņemas vīt. Izvij tās piecpadsmit - aukla tik pusē. Lai dodot vēl piecpadsmit birkavu. Izvij tos linus - nu pātaga varena. Lai dodot vēl piecpadsmit mucu darvas, ar ko auklu nodarvot. Izdarvo tās mucas - aukla tik pusē nodarvota. Lai dodot vēl piecpadsmit mucu. Izdarvo tās - nu pātaga spīd vien, tik trūka kā kāta. Bet dārzā ķēniņam smuidra ābele. Ko gaidīt? Izrauj to pašu un iesien par kātu. Otrā rītā dēls liek velnam aizjūgt lāčus. Šis aizjūdz un skatās, ko nu vēl teiks. Bet dēls uzsauc bargi: "Neskaties, ceļš tāls, sēdi par kučieri un laid vaļām! Bet pātagu es paturēšu, man bail, ka neizsit lāčiem acis."

Nu brauca, lai dimd. Drīz bija svešajā zemē klāt. Bet tās zemes ķēniņam bija tāda pļava: kā uzbrauc virsū, tā paliek kā piesiets. Šie uzbrauc uz nelāgo pļavu un nu nekur vairs pabūt. Ķēniņš, to redzēdams, sasauc savus kaŗavīrus un bendēs šos nost. Ķēniņš nāk pa priekšu, kaŗaspēks pakaļ. Velns jau baiļojas un biksta dēlu, lai cērtot ar pātagu kaŗavīriem, bet dēls, vadzi, vēl necērt vis. Kaŗavīri necik tālu. Velns trīc, lai cērtot; bet dēls vēl necērt vis. Kaŗavīri jau itin tuvu. Velns, kā sadedzis, lai cērtot; bet dēls tik uzsauc ķēniņam: "Vai dosi vezumu zelta mūsu ķēniņam, jeb nedosi?"

Ķēniņš dusmīgi atgriež dēlam muguru, kaŗavīriem pavēlēdams: "Grābjiet tos pluskas nagos!"

To dzirdēdams, dēls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām. Kaŗavīri visi gatavi, tik ķēniņš izmūk. Nu piebrauc pilij tuvāki, jo rati no liela cirtiena bija tikuši svabadi un aizsprāguši no nelāgās pļavas nost. Ķēniņš aši sarauga vēl lielāku kaŗaspēku un nāks pa otram lāgam šos slānīt. Bet dēls jau pie laika atvēsina pātagu, uzprasīdams: "Vai dosi ar labu zeltu?"

Bet ķēniņš atkal pavēl kaŗavīriem šos grābt.

To dzirdēdams, dēls atvēsinās un gāž ar pātagu: tūliņ viss kaŗaspēks gar zemi un pilij arī jumts līdz pusei drupatās. Pātagas gals bija ķēris par nelaimi arī ēku. Bet ķēniņš atkal pamanījās izmukt. Nu tas sarauga ātrumā vēl lielāku kaŗaspēku un tad nāks no visas tiesas šos slānīt. Bet dēls arī vairs jokus neprot: kā gāž ar pātagu, tā kaŗaspēks gar zemi, velns ar ratiem gabalā un pilij viss jumts drupās.

To redzēdams, ķēniņš sāk lūgties, lai necērtot vairs, citādi izputināšot viņam visu pili, viņš zelta došot, cik tik spēšot pavest. Labi.

Nu pārbrauc mājā ar tādu vezumu zelta kā brīnumi.

Bet pa to laiku, kamēr šie svešumā pēc zelta, mūsu ķēniņš mājās licis krāsni uztaisīt ar dzelžiem un akmiņiem, ka ne domāt tādu izārdīt, nedz apgāzt.

No rīta ķēniņš ielien krāsnī un sauc dēlam: "Tu visu izdarīji, man tā pļauka pienākas, bet sit ātri, citādi vari lielīties, ka esmu palicis tev parādā."

Dēls, kā nu cērt pa krāsni, tā krāsns aiziet ar visu ķēniņu caur diviem pils mūriem un vēl laukā lielu gabalu.

Ķēniņiene, to redzēdama, izskrien dēlam pakaļ lūgdamās: "Nesit otrreiz, došu tev savu meitu par sievu, bet nesit tikai, citādi mans vīrs miltos."

Dēls nu apņēma ķēniņa meitu un palika pēc viņa nāves pats par ķēniņu.