5. A. 650 A. H. Skujiņš, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Reiz dzīvojis viens kalējs un tam nebijis neviena bērna. Kalējs cita nekā nevēlējies, kā tikai dēlu. Kad kādā rītā kalējs iegājis smēdē, tad uz laktas sēdējis puika. Kalējs puiku paņēmis pie sevis un audzinājis sev par dēlu.

Puika izaudzis par traki stipru puisi un palīdzējis kalējam smēdē. Tas bijis tik stiprs, ka biezāko stieni sev aptinis ap pirkstu. Ko vecais kalējs pa nedēļu pastrādājis, to viņa dēls nepilnā dienā veicis. Bet kalēja dēls bijis liels ēdējs. Tas noķīpājis uz reizi divi kukuļi maizes un izstrēbis nesienus putras. Drīz vien vecam kalējam aptrūcis darba un maizes. Reiz vecais kalējs teicis uz dēlu: "Ej uz ķēniņa pili un prasi ķēniņam, lai viņš tev dod darbu un maizi. Man tev nav vairs ne darba, ne maizes ko dot."

Kalēja dēls gājis uz ķēniņa pili. Pašlaik septiņi sulaiņi veduši no ķēniņa kūts uz kaušanu traki lielu vērsi. Vērsis bijis tik stiprs, ka nēsājis visus septiņus ķēniņa sulainus kā pūšļus un tie nekā nevarējuši vērša valdīt. Kalēja dēls gājis gaŗām un smējies, sak’ septiņi dunduri nevarot nieka knisli noturēt. Arī pats ķēniņš gadījies tuvumā un tas dzirdējis kalēja dēla vārdus. Viņš pasaucis kalēja dēlu un sacījis tā: "Vai tu vari vērsi viens pats pievārēt?"

Kalēja dēls apņēmies vērsi pievarēt. Viņš piegājis vēršam klāt un iesitis tam ar knipi pa pieri. Vērsis nokritis zemē un bijis uz vietas pagalam.

Visi nu acis vien ieplētuši. Tad ķēniņš sacījis uz kalēja dēlu: "Vai tu esi ar mieru nākt pie manis un izpildīt trīs uzdevumus?"

Jā, kalēja dēls bijis ar mieru un viņi norunājuši tā: kurš nevarēs izpildīt, tam jādabūn no otrā pliķis.

Pirmais uzdevums bijis tāds: kalēja dēlam jābrauc uz vilku un lāču mežu pēc piecas asis gara un asi resna ozola baļķa, Un ķēniņš iedevis kalēja dēlam vecu, vecu kāsi [zirgu], kas tikko spējis kājas pavazāt.

Kalēja dēls aizbraucis uz mežu. Noskatījis sev derīgu ozolu un sācis to cirst. Kad ozols bijis nocirsts un baļķis nodarināts, tad kalēja dēls gājis pēc zirga. Bet zirgu bijuši noplēsuši divi lāči un nu ap to mielojušies. Kalēja dēls noskaities, pakampis katru lāci pie savas rokas un aizrāvis pie ragavām. Nu viņš abus lāčus iejūdzis ragavās un uzvēlis baļķi. Tad viņš iebraucis pils pagalmā, ka nosmirdējies vien.

Iznācis ķēniņš un apskatījis ozola baļķi. Viss bijis tā, kā viņš vēlējis, un ķēniņš nevarējis nekādas vainas atrast.

Otrs uzdevums bijis tāds: kalēja dēlam jāiet uz Velna ezeru un jānoķer velns, kas cilvēkus ēdot.

Kalēja dēls aizgājis uz Velna ezeru. Viņš iebridis ezerā un gaidījis velnu. Tiklīdz velns pamanījis, ka cilvēks ir ezerā iebridis, viņš skrējis no dibena augšā un taisījies sev gardu kumāsu saķert. Bet tiklīdz velns pabāzis čupru no ūdens, ka kalēja dēls to saķēris aiz čupras un pacēlis gaisā. Gan velns spārdījies un kārpījies, bet vaļā vairs neticis.

Kalēja dēls aiznesis velnu uz ķēniņa pili un parādījis ķēniņam. Ķēniņš nu palicis pavisam nevaļīgs. Viņam bijis bailes no kalēja dēla pliķa, kas ķēniņam pienāktos, ja kalēja dēls visus trīs uzdevumus izpildītu. Nu ķēniņš gudrojis trešo un pēdīgo uzdevumu. Beidzot viņš to izgudrojis un tas bijis tāds: Jāatved no otrā ķēniņa valsts trīs mucas zelta.

Kalēja dēls aizsūtījis otrās valsts ķēniņam ziņu, lai atved trīs mucas zelta. Bet otrās valsts ķēniņš nelicies ne zinis. Kuŗš tā nu ar labu dos trīs mucas zelta? Ka tā, tad kalēja dēls taisījies braukt pats pakaļ. Viņš aizgājis uz mežu un nocirtis divus baļķus, no tiem viņš iztaisījis lielu ori un palicis tai dzelzs ratus. Tad kalēja dēls prasījis ķēniņam, lai dod piecpadsmit birkavus linu un trīs mucas darvas. Ķēniņš iedevis kalēja dēlam linus un darvu. Nu kalēja dēls sācis vīt milzīgu pātagu un mērcējis to darvā. Kad pātaga bijusi novīta, tad kalēja dēls nocirtis ķēniņa dārzā visgaŗāko un visresnāko ābeli un pielicis to pātagai par kātu. Tad kalēja dēls sajūdzis abus lāčus orei priekšā, uzsēdinājis velnu par kučēru un pats nosēdies pakaļā.

Kad kalēja dēls iebraucis otrā ķēniņa valstī, tad tās valsts ķēniņš sūtījis kalēja dēlam pretim veselu kaŗa pulku. Kaŗa pulks nelaidis kalēja dēlu tālāk. Velns jau bikstījis kalēja dēlam pie sāniem, lai tas cērt ar pātagu, bet kalēja dēls vēl necirtis. Viņš sacījis, lai laiž viņu pie ķēniņa. Kad nu vēl kaŗa pulks nelaidis kalēja dēlu cauri, tad tas atvēzājies un cirtis ar savu milzīgo pātagu. Viss kaŗa spēks izputējis un bijis pagalam. Kalēja dēls braucis tālāk. Ķēniņš izsūtījis otru kaŗa spēku kalēja dēlam pretim, bet arī to viņš izputinājis un piebraucis pie ķēniņa pils. Kad nu vēl ķēniņš nerādījies un nedevis pieprasīto zeltu, tad kalēja dēls cirtis ar pātagu pa pili un nositis tai vienu galu. Nu ķēniņš nobijies un nācis ārā. Viņš iedevis kalēja dēlam trīs mucas zelta un tas braucis atpakaļ.

Pa to laiku, kamēr kalēja dēls braucis pēc zelta uz otrā ķēniņa valsti, ķēniņš licis sev iztaisīt dzelzs krāsni. Viņam bijis bailes no kalēja dēla pliķa par ausi.

Kalēja dēls iebraucis ķēniņa pagalmā ar trīs mucām zelta. Arī trešo uzdevumu kalēja dēls bijis izpildījis un nu ķēniņam bijis jāsaņem pliķis no kalēja dēla.

Ķēniņš ielīdis savā dzelzs krāsnī un teicis, ka nu esot sagatavojies pliķi saņemt. Kalēja dēls piegājis pie dzelzs krāsns un cirtis pliķi. Dzelzs krāsns ar visu sienu izskrējusi pagalmā. Par laimi ķēniņš palicis dzīvs, viņš tik krietni sadauzījies.

Nu ķēniņš vairs neturējis kalēja dēlu pa jokam un devis tam savu meitu par sievu. Viņi nu dzīvojot laimīgi vēl šo baltu dienu, ja vien jau no liela vecuma neesot nomiruši.