6. A. 650 A. H.Skujiņš, Andrs Ziemelis, no Martas Kuplās Plāņu pag.

Dzīvāš kalēš, bīš jau labi gados, un šim nebīš neviena bērna, Kalēš vienāži tā vie nosaucies: "Kau man būtu dēlīc! Kau man būtu dēlīc!"

Vienā rītīnā kalēš gāš uz smēdi un redzēš, ka uz laktas tup ziķerīgs puika, un kā pamanīš kalēju, tā tūlī saka: "Es būšu tavs dēlīc!"

Nu labi! Kalēš vedis dēlu pie kalējietes un šī sākusi šo audzināt un būt. Bet puika, kā pa brīnumu, audzis nevis gadiem, bet dienām, un drīz vie bīš lielc un varēš jau tēvam palīdzēt. Nu abi kaluši, ka skanēš vie, un kalēš bīš dikti priecīgs, ka šim tāds palīgs gadījies, kas var desmit reiz par šo vairāk pastrādāt. Un bīš ar skaudīgi stiprs tas kalēja dēls! Reiz bīš jākaļ stiernis. Kalēš gribēš likt stierni uz laktas un sist ar ēmuru, bet dēls sacīš, ko tur niekosies, un ņēmis ar rokām un salocīš stierni. Visādīgi kalējam gāš labi, bet tik viena nelaime bīsi. Dēls skaudīgi dau ēdis un kā ņēmis, tā vienā rāvienā izstrēbis div nesienus putras un apēdis div kukuļus maizes. Kalējam drīz vie pietrūcies darba un ēdiena un vienu reizi kalēš sacīš dēlam tā: "Tev jāiet pasaulē, man vairs nav darba un maizes. Lūkā pats sev pelnīt maizi!"

Nu, nekā, kalēja dēls taisījies uz aiziešanu un kalēš šim kalis varenu kūju. Nokalis birkavu smagu un devis dēlam. Dēls sviedis kūju gaisā un turēš roku apukšā. Kā kūja nākusi zemē, tā šim uz rokas un salīkusi čunkurā. Nu kalēš kalis stiprāku kūju un tā bīsi div birkavi smaga. Kalēja dēls sviedis kūju gaisā un turēš roku pretī. Kā šī nākusi zemē, tā atkal salīkusi un kalēja dēls šo nosmādēš par švaku. Nu kalēš pārkalis vē reiz kūju un pielicis vē vienu birkavu klā. Ka dēls šo sviedis gaisā un ka šī kritusi zemē, tā vairs nesaliekusies un to nu dēls ņēmis sev līdza.

Kalēja dēls gāš, gāš un dagāš pie viena ķēniņa pils. Tur nu pašreiz septiņi ķēnīna vīri veduši no kūts ārā lielu vērsi un gribēš kaut no. Bet šie nekā nevarēš vērša valdīt un staipīšies, kamē šo var noturēt. Kalēja dēls dagāš šiem klā un sācis šos piesmiet, ka šie septiņi gabali nevarot tāda knišļa pievārēt, kur vienam ritīgam vīram tik vienc grābienc esot. Pats ķēnīc ar dzirdēš, ka kalēja dēls tā piesmej šā vīrus, un šis nu dusmīgi kliedz: "Ko plāties! Nu ta rādi, kāds tev nags ir!"

Kalēja dēls dagāš vēršam klā un kā zvēlis ar knipi pa pieri, tā šis kājas vie notirināš un uz vietas bīš beigts. Visi acis vie pabolīši, bet nesacīši gan nekā. Ka ķēnīc redzēš, ka kalēja dēlam ir gan nags, ta šis sacīš uz kalēja dēla, lai deroties pie šā. Ķēniņam dikti nepatikusies kalēja dēla lielība un šis gribēš kalēja dēlam kā atriebt. Nu, ko tad? Kalēja dēls jau varot derēties ar, bet kādi tā tie darbi būšot un kāda tā maksa, to gan kalēja dēls tūlī gribēš zināt. Nu ķēnīc sacīš tā, ka šim būšot jāpadarot trīsi darbi. Ja šis tos darbus varēšot padarīt, ta saņemšot no šā pusvalstības un vē šā meitu (princesi) par sievu; bet ja nevarēšot, ta šim galva beigta. Līkuši, līkuši un salīkuši ar. Nu ķēnīc tūlī devis kalēja dēlam pirmo darbu. Šim jābraucot uz mežu pēc malkas. Ķēnīc iedevis div zirgus un kalēja dēls aizbraucis uz mežu. Šis nu dasēš zirgus pie koka un pats gāš meklēt krietnu ozolu, ko vest uz pili. Kamē šis meklēš krietnu ozolu, tikmē lāči saklupuši zirgim pirsū un nokoduši abus zirgus. Kalēja dēls pārskaities, sācis lāčus tramdīt un noķēris div lāčus, aizjūdzis zirgu vietā, izrāvis ar visām saknēm lielu ozolu un uzgāzis uz vezuma un šāvis uz pili. Ka kalēja dēls iebraucis pagalmā, ta ķēnīc acis vie paplētis, kādi nu kalēja dēlam zirgi un kāds šim vezums.

Nu nekā, pirmo darbu kalēja dēls izdarīš un ķēnīc šim devis otru darbu. Jāejot uz ezaru un jānositot vellc, kas tai ezarā dzīvājot, un vella galva jāatvedot ķēnīnam parādīt. Pats vellc, kas tai ezarā dzīvāš, bīš varēn bezkaunīgs un zadzis cilvēkus, kas vie tūlāku pie ezara dagāš. No tā ezera visi cilvēki vairīšies, kā no ugunc, un nevienc nedrīkstēš tūlumā iet, un ķēniņam ar to vellu bīš lielas nedienas. Kalēja dēls akal sajūdzis savus lāčus un braucis uz ezaru. Lāčus viņš atstāš ezara malā, un pats bridis ezarā iekšā. Kā vellc pamanīš, ka vienc brien ezarā iekšā, tā tūlī pagrūdis galvu no ūdens ārā un nu gāzies kalēja dēlam virsū. Kalēja dēls jau pacēlis kūju un gribēš vellam gāzt pa pauri, bet apdomājies un kā ķēris ar nagim vellam aiz matim un izrāvis no ezara ārā. Nu vellu kalēja dēls iesēdināš priekšā, devis grožas rokā un vēlēš, lei brauc uz ķēnīna pili. Kalēja dēls pats sēdēš pakaļā un skatījies, kā vellc brauc. Ka nu šie iebraukuši ķēnīna pagalmā, ta ķēnīc acis vie izplētis, ka redzēš vellu gluži rāmu. Nu ķēnīc nobijies, jo šim bīš bailes, ka nu būs jāpaspēlē derības ar kalēja dēlu. Nu šis ilgi, ilgi gūdrēš, kādu darbu lei do kalēja dēlam, ka nav derības jāpaspēlē. Pēdīgi nu ķēnīc izgudrēš ar. Viņš nu stellēš dēlu pie nāburgu ķēnīna un vēlēš no šā dabūt trīsas mucas zelta. Nu kalēja dēls akal jūdzis lāčus ilksīs, uzsēdināš vellu par kučēru un braucis uz nāburgu ķēnīna pili. Bet nāburgu ķēnīc šā nelaidis pilī nemaz iekšā. Nu kalēja dēls pārskaities, ķēris pilei aiz viena stūŗa un pagāzis šo sāņu. Ķēnīc nu pārbijies un skrēš lūgties, lei tā nedarot. Kalēja dēls apsolījies vais tā nedarīt, ja šim dodot trīsas mucas zelta. Nekā, ko darīt. Ķēnīnam bīš jādo trīsas mucas zelta, ja grib ar vesalu ādu cauri tikt. Nu kalēja dēls vēlis mucas vezumā iekšā un braucis uz pili. Derības kalēja dēls bīš vinnēš. Ķēnīc atdevis šim pusi no savas valstības un savu meitu par sievu. Šie nu dzīvāš laimīgi.