7. A. 650 A. J. Vilsonis, Nīgrandē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 513 (115, 12).

Birženiekos dzīvoja reiz atraitne, veca sieviņa, nabadze, vārdā Sīpolu Mādža. Viņas vienīgā manta bija dēls Krišelis; tā dēļ vecā Mādža pulējās dienām, naktim, kamēr uzaudzināja.

Bet tik līdz Krišelis bija nācis spēkā, tūlin piespieda to Beltēs par mazo puisi, jeb kā ļaudis mēdz teikt, par piekto. Labi.

Un tā nu Beltis, Jurģu dienā jaunu saimi pārvācis, tūliņ otrā dienā taisījās uz Liepāju braukt. Zināms, izbraukdams vispirms nodeva saviem puišiem darbu uz trim dienām; bet Krišelim vienkārši pasacīja: "Iejūdz balto un ved no meža žagarus!"

Krišelis iejūdz balto, aizbrauc mežā un sāk strādāt pēc sava prāta: salauza priedes, egles baļķa resnumā un tāpat nenodzenētas kŗauj tikai vezumā, vai baltais var pavilkt, vai ne. Baltais staipās, staipās - neies vis. Neko darīt - Krišelim jāliekas pie ilksīm, un jālīdz pārvilkt. Nu vilka, nu veda - un kas beidzot notika? Piekŗāva sētu, piekŗāva ārpusi, (uz druvu) piekŗāva visas Beltes tik augstu ar rupjiem žagariem vien, ka Kalnaišos tik, tik vēl varēja Beltu čukuru galus redzēt.

Trešā dienā pārbrauc Beltis no Liepājas, atron mājas aizkŗautas ar baļķu kokiem un nedzenētiem baļķiem, vēl tādiem, kas ar visām saknēm raušus izrauti.

"Nu tu pasaulīte!" viņš domā, "pa rijas vārtiem iekšā jau netikšu, jābrauc gar mežu apkārt līdz pirts vārtiem - varbūt tur būs ērtība.

Aizbrauc pie pirts vārtiem - kā aizkŗauts, tā aizkŗauts. Tagad Beltis atstāj zirgu pie pirts un saņem rokas: "Lai nu Dievs zin! vai tā ir tīša burvība, vai Krišeļa vaina, bet labi te vairs nav!"

Tomēr cik ilgi taču brīnīsies? Rāpsies žagaru čupai pāri un meklēs istabu. Rāpās, rāpās - aizrāpās istabas čukura galā un sāka saukt puišus palīgā, ka var ietikt pajumtā.

Pašu laiku Krišelis ēda azaidu. Te dzird: saimnieks čukurā sauc uzsaukdams. Ko nu gaidīt? Tā tūlin maize pie malas, pa durvim ārā un ņem resnos žagarus izmētāt uz katru pusi kā stibiņas. Tas nebija ne apskatījies - ceļš vaļā: lai nu braucot sētā!

Beltēs Krišelis nodzīvoja dažu gadu un neviens viņam neuzdrošinājās ne pirkstiņa pielikt. Pat riežās, pieguļās, talkās - tur jau puiši pa laikam mēdz cits citu vedināties izcīkstīties; bet Krišeli neviens pats nedrīkstēja ne uz to pusi bildināt.

Toreiz pagasta saimniekiem vajadzēja pa kārtai malt muižai labību: katras mājas mala pa gadam. Un tanī laikā arī Beltem iekrita reiza. Bija pašu laiku rudens un darba bez ziņas. Vēl muižā bija jānovāc rieāa, mājā auzas, mieži, stāvēja nepļauti, arī dažs vāliņš siena gulēja gar zemi. Te atnāk ziņa: rītu tūlin jābraucot muižā malt suņiem auzas - desmit pūru.

"Kad tevi nelaime!" saimnieks domā, "sūtīšu savu Krišeli, tas ātrāki samals, jo viņš nebaidīsies tepat vecajās sudmalās malt un tad uz Ložu sudmalām nebūs jākuļas, otrā pasaules malā.

Labi! Krišelis iejūdz balto un brauc uz muižu. Bet kamēr tur muižā vagāru sameklē, iemērī - krēsla jau metas.

Nu Krišelis pieskubina balto un steidz uz vecajām sudmalām. Aizbrauc sudmalu atkalnē - redz: sudmalis patlaban slēdz sudmalu durvis cieti un nāks uz muižu gulēt, jo tur gulēt neviens cilvēks nevarējis, tādēļ ka sudmalās velns bija iemājojis un pa naktim neganti plosījās.

Bet Krišelim viena maksa, vai tur velni, vai kas - viņš griež balto klāt, atrauj durvis un sāk malt.

Maļ, maļ - te atvērsies kambaŗa durvis un viens līdīs ārā, sacīdams: "Vīrs, mūc projām! Manam kungam tā smaka nepatīk."

Bet Krišelis dzedrā balsā atbild: "Vai patīk, vai nepatīk, to es neprasu; bet vai drīzi nāksi man palīgā malt, to prasu."

Tas, to padzirdējis, ievelkas atpakaļ un nesaka vairs ne pušplēsta vārdiņa.

Te pēc brītiņa iznāk otrs: "Vīrs, vīrs, ej ārā! Manam kungam tā smaka nepatīk."

"Vai patīk, vai nepatīk, to tev neprasu; bet vai drīzi nāksi man palīgā malt, to prasu."

Tam arī ar to pietika.

Te necik ilgi, izskrien trešais ar trim galvām un ugunīgām acim: "Puišeli, steidzies, ka tiec ārā!"

"Labi! Steigšos gan!" Krišelis atsaka un iztek pie vezuma savam lūku valgam pakaļ. Ienāk ar valgu - kur tie velni esot? Šie, to padzirdējuši, bardzībā pretim. Bet Krišelis vairāk nekā, paņem visus trīs velnus, sakŗauj vienu uz otru, piespiež ar kāju, lai nedabū spārdīties, un tad sasien kā brāļus. Tas nu tas. Bet nu Krišelis prāto, kur saistītos atstāt, kur likt? Sagudro - vedīs uz muižu pie kunga. Aizved, kungs saņem rokas, ko tas tur izdarījis. Bet Krišelis atbild: "Lai nu izdarīts, kā izdarīts, bet kur mēs viņus liksim?"

"Kur citur, Krišeli, lai viņus liekam? Zīļu purvā pamērcēt!"

Labi. Krišelis aizved velnus Zīļu purvā un iegāza dīķī, pašā meniķī.

No tā laika vecajās sudmalās neesot manīti velni.

Citā reizē Krišelis atkal ar mežsargu un vagāru izdarījās. Tas bija tā: toreiz katram saimniekam bij jāpieved muižai ass žagaru. Kur tie cērtami, mežsargs ierādīja. Bet nu bija tā nelaime: kas mežsargam atveda kukuļus, tas cirta tuvumā, kur vislabāk pa roki; kas neveda, dabūja tālu pa brikstalām izbraukāties. Nu, un Beltis nekāds draugs ar vagāru un mežsargu nebija, to visi zināja, tādēļ līdz atkal pienāca ziņa, ka jābraucot žagaros, Beltis noņurdēja vien un pasauca savu Krišeli: "Dzirdi, Krišeli, paņem labu maizes kuli līdz un brauc tu šogad žagaros; ja citu sūtītu, tas jau pa trīs dieni droši vien neizbraukātu tālo gaitu. Mani jau mežsargs dzen pasaules malā žagaru asi cirst."

Labi. Krišelis aizbrauc pie mežsarga: kuŗā vietā Beltem žagari cērtami?

"Beltem, Beltem!" mežsargs jau rēķina: lai braucot uz Dūmiķa kalnu, tur esot eglīšu puduru puduriem.

Krišelis neko. Aizbrauc Dūmiķa kalnā un sāk strādāt nevis tā par jokam ar nieka eglītēm, bet ar lieliem kokiem vien, lieliem vien, raušus tos izraustīja kā burkānus. Viens divi - ass pilna, vezums gatavs un muižā klāt. Mežsargs ar vagāru brīnās: "Kur velns! - vēl nav ne pusdiena, viņš jau no Dūmiķa kalna atpakaļ un nevis ar žagariem - ar baļķu galiem, spārēm. Un kā viņš tur vēl ēdies? Ne saknes nav saudzējis! Lai Dievs pasarga, tādam varmākam labāk ceļš jāpagriež!"

Tā palika. Krišelis pārbrauca puspavakarā mājā un Beltis smējās vien, ka vienreiz vagāru ar mežsargu izbrīdinājis.

Bet Krišelis no tš dienas arvienu palika lielāks pretinieks gan vagāram, gan pašam kungam.

Kungs zināms, tāds vīrs, jau ar Krišeli par daudz arī neies jokoties. Pieteica vagāram, lai raugot to pagānu labāk nobendēt.

Vagāram tas Dieva dots. Tūlin - līdz Krišelis atnāca liecībās - liek akmeņus savest un jaunu aku rakt. Rok, rok, te vagārs itin piepēži izrīko citādi darbus. Citi liecinieki laidīšot akmeņus akā, bet Krišelim vienam pašam jāejot akas dibinā un jākŗaujot ielaistie akmeņi sienās.

Labi! Krišelis pilnā mierā, tas jau esot tas vieglākais darbs. Bet līdz labi Krišelis dibinā, te kungs arī vagarām palīgā un nu tos lielākos akmeņus neliek vis vairs laišus laist, bet paveļ tikai, lai tīši krīt Krišelim uz galvu un nosit.

Tomēr Krišelis, labi manīdams, ko šie nodomājuši, nostājas akā ar acim uz augšu un, kuŗš akmenis nāk, to sagaida ar plaukstu, smiedamies: "Nesvaidiet oliņas, strādājiet darbu! Vai gribat man krumšļus nodauzīt, bērni tādi?"

Bet vagārs ar kungu nesmejas vis, liek tikai arvien vairāk un vairāk šim virsū velt. Tad nu, zināms, beidzot Krišelim pacietība beidzās, viņš sāka grābt tādus akmeņus, ko kauna dēļ trīs vīri necels, un drāza kā svaidāmas oliņas no akas ārā šiem pašiem pa galvām. Kungs ar vagāru, to redzēdami, palika bāli un laida kājas vaļām. Kur viņi noslēpās, to nevar zināt; bet kad Krišelis izkāpa no akas, tad no abiem bēgļiem nebija ne vēsts. Gan izmeklējās vienu dienu, otru, trešu, bet kā ne, tā ne. Beidzot Krišelis atmeta ar roku, nolauza Skujas atkalnē labu ceļa nūju un aizgāja pa lielceļu uz Embūtes pusi.

Gāja, gāja, te nejauši Embūtes gravās satika vienu, kas lielu, smagu dzelzs nūju vicināja kā legzdas rīkstīti.

"Kas tu tāds esi?" Krišelis ierunājās.

"Esmu Embūtes mācītāja dēls. Tēvs teica, ka es mājās esot par stipru, man jāejot pasaulē izspēkoties."

"Ak tā, tad jau mēs abi kopā saderam, iesim reizē."

Labi! Mācītāja dēls mierā un nu aizgāja abi divi kā brāļi.

Gāja, gāja - satika trešo biedru, Kalnuvēlēju. Šis bija iedomājies Embūtes kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nolīdzināt par līdzenu lauku. Bet Krišelis labāk raudzīja viņu atrunāt no tā darba, musinādams līdz nākt uz citu pusi. Kalnuvēlējs palika mierā un nu aizgāja visi trīs.

Gāja, gāja - ieraudzīja Padures ezera galā ceturto biedru, Ezerusmēlēju, kuŗš dzīrās Padures ezeru izsmelt.

Bet Krišelis ierunāja Ezerusmēlējam, lai labāk atstājot ezeru, kur Dievs to laidis, un nākot viņiem līdz. Ezerusmēlējs palika mierā un nu aizgāja visi četri kā brāļi.

Gāja, gāja - aizgāja līdz Padures sudmalām, atrada tās tukšas un apmetās tur kādas dienas atpūsties.

Bet šinīs sudmalās velns bij iemājojis, tādēļ viņas stāvēja tukšas.

Trīs biedri aizgājuši medīt, ceturtais, Ezerusmēlējs, palicis pusdienu vārīt. Vēl pusdiena nebijusi izvirusi - dzird: viens gŗaujoties pie durvim. Paskatoties pa logu: mazs, mazs pundurītis ar lielu, gaŗu bārzdu līdz jostas vietai lūdzoties iekšā tikt. Ielaiž - pundurītis piekauj Ezerusmēlēju un apēd pusdienu. Otrā, trešā dienā tiem diviem biedriem tāpat klājies. Ceturtā dienā Krišelis turpretim sapēris pundurīti, iegrūdis gaŗo bārzdu klucī un tad ar visu kluci paslēpis pagrīdē. Bet kamēr biedri no medībām pārradušies, pundurītis ar visu kluci bijis aizvilcies līdz Padures ezeram un nozudis ūdenī, tikai pēdas vien šie atraduši. Krišelis teicis: "Nu tas mazais ir noslīcis! Iesim tālāk uz citu pusi!"

Biedri aizgājuši, bet uz kurieni gājuši un ko tālāk iesākuši, to stāstītājs vairs nav zinājis pateikt.

P i e z ī m e. Nogales variantā teikts, ka kalējs nokalis sev dēlu no dzelzs. Viņš aizsūtīts uz muižu darbā, kur tam bijuši celmi jālauž. Salauzis arī tik daudz ar pirkstiem vien, ka nezinājuši vairs, kur likt. Kungs nu sūtījis dzelzs puisi uz velna sudmalām, kas bijušas zemes apakšā, kur velna māte sēdējusi uz naudas. Dzelzs puisis samalis velnus, paņēmis naudu un aizbraucis dziedādams. Kungs nu licis aku rakt. Izrakuši simtu asu dziļu aku un sūtījuši Dzelzs dēlu akas dibenā. Metuši tam virsū dzirnavu ratu, bet šis domājis, ka tas mātes ratiņa skriemelis, un izsviedis to atpakaļ laukā. L. P.