8. A. 650 A. Vidzemē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 391, (112, 12).

Viens tēvs gribēja savu dēlu stipru uzaudzināt, tāpēc ir nekur nelaida laukā, istabā vien turēja un baroja uz labāko.

Kad dēls bija 18 gadu vecs, tad vairs mierā nedevās, bet maļījās vienādi tēvam virsū, lai laižot šo laukā, jo jau diezgan stiprs esot. Gan tēvs negribēja vēl laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja: "Papriekšu tev vajaga savu spēku parādīt, tad redzēšu, vai tu gana stiprs būsi."

Tēvs aizveda dēlu lielā mežā, sacīdams: "Rādi te savu spēku."

Dēls paņēma lielu liepu aiz viduča un nolieca galotni pie zemes. Bet tēvs papurināja galvu: "Nekā! vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka."

Viņš pārveda to atpakaļ, lai baŗotos vēl stiprāks.

Par gada laiku dēls atkal prasījās iet pasaulē. Tēvs aizveda tai pašā mežā, lai rādot spēku. Dēls grāba lielu resnu bērzu un pārlauza vidū pušu kā skangali. Tēvs sacīja: "Stiprs jau gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst, vēl viens gads jāpabaŗojas."

Neko darīt - bija jāiet skābā prātā atpakaļ un jāņemas spēkā.

Trešā gadā aizveda mežā - dēls apmeta mazo pirkstiņu lielam, lielam ozolam, izrāva ar visām saknēm un aizsvieda kā nieku. Tēvs sacīja: "Nu esi diezgan stiprs, nu vari iet pasaulē!"

Dēls aizgāja pasaulē. Gāja, gāja - satiek vienu kungu ar četri zirgi braucam. Kungs vaicā: "Kur tu laba iedams?"

"Meklēju darba."

"Nāc pie manis! Cik gribi algas?"

"Cik gribu? Nu līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu - negribu nekā; bet ja veikšu, tad Jurģu dienā trīs knipas tev sitīšu pa pieri."

"Labi, brauc līdz uz muižu!"

Muižā kungs iedeva dēlam vecu ķēvīti, lai savedot laidarā ūdeni no ezera. Dēls pielēja mucu bet ķēvīte nevilka tik ātri, kā šis gribēja. Gan stūma, gan vilka - nešķīrās un nešķīrās. Neko darīt - dusmās iegrūda ķēvīti grāvī, likās pats ilksīs un pārvilka ūdens mucu, ka noputēja vien. Muižā kungs taujā: "Kur ķēvīti liki?"

"Kur tad nu liku? Nevīžoja vilkt - iespēru grāvī; ej vien - tur jau viņu atradīsi. Bet dod nu man citu darbu."

Kungs pavēlēja, ka rītā šam jāiet rijas kult.

Jā, jā, bet tad lai dodot spriguļam auklas ādu. Kungs iedeva veselu vērša ādu. Nu viņš sagrieza ādu sloksnēm, savija visu ādu vienā pašā spriguļa auklā, nocirta resnu, lielu ozolu, pataisīja no ozola rezgala spriguļa vāli, no pārējā gabala kātu un tad, rītā rijā aizgājis, pavēlēja citiem kūlējiem seru vienā pašā klājienā izbāzt un tūliņ atkal gulēt likties, jo šis viens pats tikšot galā. Labi, tie likās gaŗšļaukus un dēls kūla ar lielo spriguli, ka bail bija skatīties. Kūla, kūla - ne cik ilgi - salmi saberzti vienās pelavās. Kungs, tādu varmāku redzēdams, domāja: "Labi nebūs, ja līdz Jurģiem neraisīšos no tāda vaļā - jārauga viņu nolietāt."

Un tai pašā dienā kungs iedeva dēlam trīs vātis, lai aizvedot tur aiz ezera tai lielā mežā muciniekam sastīpot. Bet tai mežā vis nebija mucinieks, tur bija briesmīgi liels lācis, kas katru sastapto gabalu gabalos saplosīja.

Tomēr dēlam ne jausmas par to, viņš iejūdz zirgu, iekrauj vātis, paņem savu spriguli par pātagu un brauc. Pusceļā zirgs - vai atvilcies, vai kas - drusku palika par gausu; dēls mazliet domāja paskubināt un nemaz dikti uzsita vienreiz ar spriguli, bet zirgs no tā sitiena - kur bija kur palika - slapums vien tai vietā gadījās.

Neko darīt - vilka pats vātis. Bet līdz labi viņpus ezera - jau briesmīgais lācis izlec no meža rēkdams, plaukstas sizdams, un metās dēlam virsū. Dēls atkal lēniem soļiem gāja pretim: "Labdien, labdien! mucinieka kungs, ne tik dusmīgi."

Bet mucinieks labdienas nepazina - sāka labdiendevēju pluinīt. Nu, kad jau tā, tad dēls arī raudzīs šo atkal pluinīt: sagrāba lāci, ka ne naga nepakustināja vairs un uzsauca: "Vai tā stīpā mucas? Tūliņ ilksīs!"

Un līdz lācis ilksīs, tā dēls nosēdās uz mucām, uzšāva ar spriguli pāri reižu pa biksām un - tas nebija Dievs tēvs - jau pie kunga durvim mājā. Kur to mucinieku tādu likšot? Stīpāt nevīžojot, kauties gribot.

Vai traks! kungs paskatījās pārbijies, lai šis liekot, kur gribot. Labi, dēls piesēja mucinieku zirgu stallī un prasīja citu darbu.

Kungs atbildēja: "Klētī ir maisi ar labību piebērti - aizved tos dzirnavās samalt."

Viens divi maisi bij vāģos (ratos), mucinieks ilksīs un dzirnavās klāt.

Iznāk dzirnavnieks pretim: "Ko viņš gribot?"

Tā un tā: "Kungs liek teikt, lai šos maisus uz ātrāko samaļ."

Bet dzirnavnieks - tas bijis pats velns - atbildēja: "Es vis nemalšu labību, bet tevi pašu."

To sacījis, saķēra dēlu un gribēja stiept dzirnavās. Šis gan papriekšu vēl domā pa jokiem: "Lēnām lēnām, meldeŗa kungs, ne tik aši!"

Bet velns kā iespēries, demī ka demī šo uz dzirnavu aci, vai runājis, vai nerunājis. Nu dēls vairs nenocietās, sagrāba velnu aiz pakauša un pasacīja īsi: "Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi kādas reizes pa tāsi."

Velnu nu ieslēja ilksīs un mucinieku aizmetināja priekšā. Tad dēls uzsēdās uz vezuma un sāka savas kožiņas grandīt ar brango spriguļa pātagu: divas reizes klāja gar sleju velnam, vienu reizi muciniekam - viens divi pie kunga mājā. Kas tie te par dzirnavniekiem, kas par muciniekiem esot? Neviens darba nedarot, šam tikai šito dēļ jādiedelē vien esot, lai labāk dodot citu darbu.

Nu kungs iedeva dēlam grāmatu aiznest pašam ķeizaram, bet kas grāmatā rakstīts, to neteica. Dēls aizbrauca, ka noputējās vien, uz ķeizaru, iedod grāmatu - ķeizars atbild, lai kāpjot no ratiem laukā, jo kungs esot nodevis šo te zaldātos. Dēls ieplēta acis: "Kā? Vēl neesmu beidzis kungam līdz Jurģiem izkalpot un viņš mani zaldātos nodos!"

To teicis, dēls dusmīgs uzcirta ar spriguļa pātagu divreiz velnam, vienreiz muciniekam un laida atpakaļ. Pārskrien, kungs bailēs i kustēt nepakustēja un ne ārā vairs nenāk. Kā šis nenāk ārā - dēls iet iekšā: "Nu, kas ir? Šodien Jurģi - saņem algu, pēc līguma - knipi."

Kungs gan izsolījās visas muižas, ko neko, lai knipis paliktu; bet dēls atbildēja: "Noruna paliek noruna!"

Neko darīt - kungs atsēdās krēslā un aizmirkša acis.

Pirmo reizi dēls vilka ar knipi - kungs jau acis pārgrieza, otru reizi - kungs jau kājas nokarcināja, trešo reizi - kungam galva pārplīsa un nu bija beigts.

Dēls nu palika par kungu un valda vēl šodien, ja nav miris. Bet ja dēls kur brauca, tad aizjūdza dzirnavnieku ar mucinieku, pats ņēma grožus rokā un ar spriguļa pātagu tramdīja savus kumeļus, ka noskanēja vien; bet apakšniekiem pie viņa klājās labi jo labi - tie dzīvoja kā pa peles ausi.

P i e z ī m e. Priednieku Andrejs Vidzemē uzrakstījis līdzīgu variantu, kur teikts, ka dēlam pie kunga vispirms bijusi jāmēž kūts, kur velna baltā ķēve vienmēr ķēzījusies. Bet dēls solījis ķēvi aiztapot; tad tā sabijusies un šis tā dabūjis kūti izmēzt. L. P.