9. A. 650 A. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē Pienavā LP, I, 58 (23).

Ojara tēvs bija prātīgs vīrs. Jau pirmajā dienā viņš ēdina mazo Ojaru riekstu kodoliem, dzirdina ar kazas pienu un guldina pie krāsns. Mēneša vecu tēvs aizved jau mežā līdz un priecājas, ka viņa Ojars mazajiem kociņiem vairs negriež ceļa. Otrā mēnesī tēvs atkal paņem Ojaru mežā līdz un redz, ka viņa dēls nevienam kokam vairs ceļa negriež. Trešā mēnesī Ojars jau bez tēva iet mežā un nebaidās ne no vilka, ne lāča. Viņš nosēžas ceļa malā un mētā smiltis gaisā. Te brauc kāds saimnieks pa ceļu un uzprasa Ojaram: "Kā nu liels cilvēks tā stāv bez darba?"

"Vai tu mans saimnieks, kad tā runā?" Ojars dusmīgi atcērt.

"Vēl nu gan neesmu, bet var jau viss notikt. Cik tad lones īsti gribētu?"

"Vairāk negribu, kā tik gada galā vienu knipi tev, otru saimniecei."

Saimnieks, priecīgs bez gala, ka tik lētu puisi salīdzis, sēdina Ojaru ratos un brauc, ko nagi nes. Pirmā dienā Ojars tāpat pa mājām nolocās; otrā dienā saimnieks viņu sūta uz Velna sudmalām; kur melderis pats un visi zeļļi - velni. Ojars nobrauc sudmalās un neredz neviena malēja. Zellis viens pats nosēdies uz dzirnavu akmeņa un tīrī zābakus. Tiklīdz šis Ojaru redz, tas uzbļauj: "Ārā no šejienes."

"Ko tad ārā darīšu, saimnieks sūtīja malt?"

Zellis sadusmojas un taisās Ojaru nožņaugt. Ojars, to redzot, nav slinks; viņš paņem zelli aiz kājas īkšķa un samaļ miltos. Divi zeļļi gan ieskrien biedram palīdzēt, bet šiem tāds pats liktenis. Beigās ieronas pats melderis palīgā, bet šo Ojars iebāž maisā, pārved mājā un ieliek aizgaldā par baŗokli. No tā laika bija sudmalas no velniem tīras

Trešā dienā saimnieks liek savam puisim pēc stīpām iet, ko mucas stīpot. Ojars paņem mucas un aiziet turpat mežā stīpot. Tas tik bija stīpotājs: troksnis atskan pa puspasauli un izbiedē visus meža zvēūsrus. Tik lācis, liels drošinieks, nebaidās, bet nāk rūkdams stīpotājam virsū. Ojars sagrābj lāci, iebāž mucā, pārnes mājā un ieliek velna melderim blakus aizgaldā. Lācis nokož velna melderi un nobaŗojas divās dienās tā, ka nevar ne paiet.

Ceturtajā dienā Ojaram jākuļ labība, bet ar ko kult: spriguļi tik maziņi, ka ne ieraudzīt. Ojars uztaisa pa priekšu spriguli pēc sava prāta. Tas arī bija sprigulis, kā laba spāre. Tad izkuļ līdz azaidam vienu stirpu, līdz pusdienai otru, līdz palaunadzim trešo un līdz vakaram ceturto. Vēl atliek tikai viena stirpa, kurā visas pelītes aiz bailēm bija salīdušas. Pelītes nomana, ka arī šis mājoklis ilgi nepastāvēs, un tādēļ lūdz Ojaru: "Palīdzēsim tev izvētīt, palīdzēsim arī pelus pavākt, bet atstāj mūs rītu, stirpu kuļot, dzīvas!"

Ojars to apsola un nu pelītes knaši, knaši izlasa pa nakti visus graudus no pelūm un savāc pelus uz rijas augšu. No rīta Ojars izkuļ beidzamo stirpu un piecās reizēs atnes graudus no piedarba uz klēti. Otrā nedēļā saimniekam nav vairs darba Ojaram,. Viņš grib no puiša vaļā tikt un to uzaicina loni saņemt, tas ir: vienu knipi saimniekam dot, otru saimniecei. Ojars pilnā mierā. Kā dod saimniekam knipi tas nost, kā saimniecei, tā nost.

"Te nu bija: ko gribēja, to dabūja!" Ojars nožēlo abus nejēgas. Pēc paliek pats par saimnieku un dzīvo vēl tagad laimīgi, ja nav pa to starpu miris.