10. A. 650 A. K. P. Laucē. Zin Kom. kr. LP, VII, I, 787, 19.

Vienam tēvam bija viens vienīgs dēls. To viņš gribēja izaudzināt par ļoti stipru vīru un tādēļ nelika nemaz strādāt, baŗoja vien. Baŗoja, baŗoja līdz astoņpadsmitam gadam; tad veda pie lielā ozola un lika to izraut ar visu sakni. Dēls saķēra ozolam aiz virsunes pielieca pie zemes un raudzīja izraut, bet nekā: saknes gan pakustināja, gluži izraut nespēja. Tēvs, to redzēdams, baŗoja vēl divi gadi dēlu un tad dēls izrāva ozolu ar visām saknēm kā nieku. Lieli prieki bija tēvam un viņš sacīja tā: "Dēls, ej tagad pasaulē pats maizi pelnīt, stiprs diezgan esi!"

Labi. Un tā viņš nu iet un satiek vienu saimnieku, tam tūliņ pirmais vārds: cik algas gribot? Dēls atbildēja, ka šis vēl esot jauns, mācāms, tādēļ vairāk neprasot, lai atļaujot tikai gada galā vienu knipi sist saimniekam pa pieri. Saimnieks mierā, salīgst. Bet drīzi jo drīzi - dažas dienas padzīvojis - līdzējs apmanīja dēla spēkus un skaidri noprata: viens knipis pa pieri ir paredzama nāve; tādēļ vajadzēja dēlu pie laika nomākt. Otrā dienā saimnieks pasaka stiprajam dēlam tā: "Šodien izkul visu manu labību, izvējo arī - tas padarāms steidzami!"

Stiprais tēva dēls vispirms tad ņēmās žigli uztaisīt spriguli, krietnu spriguli. Par kātu tak izmeklēja baļķi un par vāli iesēja kula slieksni. Ar šo spriguli viņš turpat tīrumā visu labību izkūla, izvējoja un katru labības šķiru atšķīra sevišķi. Saimnieks noplātīja rokas vien, nekā nevarēja darīt dēlam.

Bet drīzi jo drīzi viņš sagudroja vēl gŗūtāku darbu dēlam. Tur mežā bija augsts kalns un zem kalna dzīvoja pats velnu ķēniņš ar saviem velnēniem. Velna apakšzemes pilī varēja tikai pa vienu pašu alu kalna kājgalā ietikt. Bet kalnam visapkārt bij muklājs un tam pārbrist bija gandrīz neiespējams, un ja arī pārbrida, tad velnēni ikkatru sagrāba un noslīcināja dūņās. Uz šo pili saimnieks pavēlēja stiprajam dēlam iet un izpostīt velnu mitekli. Labi, aizgāja pie kalna, pārbrida muklāju, velnēni šim mugurā, sāk uzbrukt. Bet stiprais tēva dēls ķēra vienu velnēnu, otru velnēnu un kā laida dūņās, visi nogrima tik dziļi, lai nemaz nedomā vairs ārā līst. Tā velnēnus iznīcinājis, viņš steidzās pa alu kalna iekšienē, velnu ķēniņa pilī. Iegāja tur, velns pretim ar trim galvām (nogremdētiem velnēniem bija tikai pa vienai galvai). Bet stiprais tēva dēls pakampa velnu ķēniņu, lika pa muguru un pārnesa savam saimniekam. Saimnieks tā nobijās, tā nobijās no velnu ķēniņa, ka to vien atjēdzās iesaukties: lai nesot velnu pirtī iespostīt, bet te lai vaļā nelaižot! Tēva dēls iespostīja velnu ķēniņu pirtī un domāja: "Nu būs visi darbi padarīti!"

Bet nekā - saimniekam atkal kas prāta. Lai tēva dēls iejūdzot veco, strādājamo ķēvi un lai braucot uz kaŗa lauku pārvest viņam no kaŗa kunga divi sieki naudas. To piesacīdams, viņš pilnīgi ticēja, ka nu tēva dēls visādā ziņā, sīvā kaŗā kaŗodams, nobeigsies. Bet lika drusku pagaidīt! Tēva dēla nejūdza vis nodzīto, strādājamo ķēvi, bet mežā saķēra divi lāčus; iejūdza tos lielos ratos, izveda velnu ķēniņu no pirts, sēdināja to uz buku par braucēju un iedeva tam lielo spriguli pātagas vietā, ar ko lāčus ievadīt un iebraukt. Aizbrauca uz kaŗa lauku - visi bijībā pagrieza ceļu un pats kaŗa kungs apbrīnoja braucējus, pazemīgi vaicādams: ko laba vēloties? Tā un tā - saimnieks sūtījis pēc tik un tik naudas, pielikdams vēl piedraudi: tūliņ to izpildīt! Kaŗa kungs ne vārda pīkstēt, acumirklī iemērīja naudu, lai brauc! Pārbrauc - saimnieks nagos: pašu laiku gada gals un nu stiprais tēva dēls cirtīs knipi. Cirta arī - patiesi cirta - un saimnieks pagalam kā nieks. Palika visa nauda tēva dēlam un vēl saimnieka iedzīve ar māju.