11. A. 650 A. R. L. B. Zinību komisijas Rakstu krājums, III, 107. LP, VII, I, 788, 14.

Vecos laikos bija viens nabags vīrs un sieva, kuriem citas mantas nebija kā tikai viens vienīgs dēliņš. Šo savu visdārgāko mantu viņi tā mīlēja, ka māte to septiņi gadi pie krūts zīdīja. Nu bija dēls jau tik spēcīgs, ka jau varēja tikpat daudz malkas cirst kā tēvs. Māte, to redzēdama, ka zīdot dēls ļoti spēcīgs bija palicis, zīdīja to vēl septiņi gadi. Nu dēls laida nokalt trīs birkavi smagu cirvi un ar to cirta ozolā, kas bija kādas trīs pēdas caurmērā resns, bet nevarēja vis gluži nocirst, jo vēl trešā daļa palika vesela. Nu māte to zīdināja vēl septiņi gadi pie savas krūts un nu dēls tādu pašu ozolu nocirta ar vienu pašu cirtienu. Nu dēls uz māti sacīja: "Tagad gan es tev, mīļā māmiņ, varēšu par tavu zīdīšanu atlīdzināt."

Dēls nu saderējās muižā pie lielkunga par puisi ar tādu norunu, ka meža zemē tik, cik pats spēj, var sev bandas taisīt. Bet tādēļ, ka lielskungs bija ierādījis bandu zemei lielu mežu, jauneklim izdevās ar lielkungu saderēt vienu mēnesi laika bandu ķuteļu taisīšanai. Pa šo laiku nu jauneklis strādāja kā pats varenais: kokus nemaz necirta ar cirvi, bet rāva ar visām saknēm laukā, tā ka pa to mēnesi vairāk kā kvadrāta verste bērzu birzes bija pataisīta par aŗamu zemi. Lielskungs nu gan brīnījās par to, bet arī domāja: "Gan es rudenī tev atmaksāšu to, kas pārāk."

Šais bandās tā auga, kā nekur lielkunga tīrumā, un jauneklis priecājās par to, ka nu varēs atlīdzināt savai mātei drīz vien viņas labdarību; bet rudenī lielskungs lika citiem strādniekiem visas viņa bandas nopļaut un savā šķūnī salikt, stiprajam nekā nedodams. Stiprais nu gāja pie lielkunga un lūdza, lai tak šim vienu nastu dodot par viņa darbu un lielskungs viņam to arī atvēlēja. Stiprais nopirka trīs birkavi smagu vindu, gāja uz šķūni, iesēja visu labību nastā un, nastu mugurā ceļot, apgāza lielkunga šķūni. Lielskungs redzēdams, ka stiprais visu labību aiznes, nezināja, ko darīt. Uz reizi tam labs padoms prātā nāca. Lielkungam bija liels Ukraines vērsis, kas cilvēkus badīja, un tādēļ arvienu stāvēja piesiets; šo nu lielskungs pavēlēja stiprajam virsū laist. Vērsis devās baurodams stiprajam virsū. Lielskungs, to redzēdams, priecājās un sacīja: "Tas viņu aizdzīs!"

Bet tik ko tas pie stiprā tika, stiprais to sagrāba pie pakaļkājām, pārplēsa vidū pušu, noplēsa ādu no vienas un no otras puses ar vienu rāvienu nost un uzmeta gaļu un adu uz nastas, sacīdams: "Nu ir gaļa arī pie maizes!"

To sacījis, tas aizgāja ar visu nastu un vērsi uz māju un lielskungs palika kā apstulbis, pakaļ skatoties. Stiprais mājā aizgājis, sacīja uz māti: "Māmiņ, nu es gan tev varu par tavu divdesmit viena gada zīdīšanu atlīdzināt."

Stiprais, to nastu labības izkūlis, no tās dabūja tik daudz labības, ka tam ar savu māti visam mūžam bija diezgan.