12. A. 650 A. J. Ezers no Žaņa Treijera Kalētu Gramzdā. Jkr. V, 1896, 136, 6. LP, VII, I, 780, 10a.

Viens kalējs bija tāds mākslenieks savā amatā, ka tas nokala sev dēlu no dzelzs. Trešā dienā jau saka sievai: "Cep dēlam plāceņus ! "

Sieva arī cep, ka ož vien. Ieskrej kukņā dēliņš un prasa: Mem, dod ēst!"

Māte ceļ plāceņus priekšā. Jods, tavu rīšanu! Rij vai par desmitiem, māte nevar piecept vien. Tēvs stāv un skatās, nedrīkst dēlam teikt, lai tikdaudz neēd. Dēls aug un pieņemas. Kādā dienā tēvs saka dēlam: "Ej, dēliņ, pelnīties pats uz savu roku; man priekš tevis darba vairs nav."

"Tēt," dēls saka, "ja tu nokal man nūju, kas, no gaisa uz manu mazo pirksteli krizdama, nesaliecas, tad iešu."

Tēvs, zinādams, kāds varonis ir viņa dēls, nokaļ seši birkavi smagu nūju. Dēls sviež nūju gaisā - tā pazūd mākoņos.

"Tēt," dēls saka, "tagad apgulšos; kad nūja krīt zemē, tad pamodini mani."

Tikai pēc divdesmit četrām stundām tēvs pamana nūju un modina dēlu. Šis tūliņ izstiepj pirksteli, nūja uzkrīt un saliecas. Tēvs nokaļ divreiz tik smagu.

"Tagad laba!" dēls saka, "nu iešu!"

Viņš noiet pie kāda kunga un prasa: "Vai nevajaga puiša?"

"Ja vari visu padarīt, ko likšu, tad līgsim!" kungs saka.

"Līgsim!" kalēja puika atteic, "padarīšu visu."

Viņš salīgst pie kunga par deviņām mucām zelta. Pirmā dienā kungs saka: "Pārved no meža divus lāčus!"

Kalēja puika pārved divus velnus. Otrā dienā kungs saka: Brauc uz mežu malkā!"

"Braukšu, dod tikai man labu pātagu!"

Kungs, viņu jokodams, tam iedod bomī iesietu virvi. Kalēja puika saspiež bomi, itkā tas no māliem būtu. Nu kungs dod tam tauvu, uzsietu baļķī.

"Der!" kalēja puika saka.

Kalēja puika pārved ar velniem visu vajadzīgo malku. Kungam metas bail.

Ņem savas deviņas mucas zelta un ej, man viss darbs padarīts."

Kalēja puika savācis nopelnīto algu, aiziet pie tēva; bet tēvam nav darba priekš viņa - puikam paliek gaŗš laiks, tas dodas atkal pasaulē un izdara vēl daudz varoņa darbu.