13. A. 650 A. Brīvnieku Liesma no 40 g. veca Kaspara Pluģa Rumbeniekos. Jkr. V, 1896, 117. LP, VII, I, 777, 8.

Vienam tēvam gadījās dēls Ansiņš, kas bija tik stiprs un nerātns, ka tēvs to nespēja nekā savaldīt, un tādēļ viņu nodeva pie saimnieka cūkas ganīt. Ansiņam tāda dzīve nemaz nepatika; tas cūkas ganīja vairāk saimnieka auzās un miežos nekā ganīklī. Saimnieks gan viņu sapēra vienreiz, otrreiz, bet tas nelīdzēja nekā. Saimnieks viņu beidzot padzina.

Ansiņš auga, tā sakot, acim redzot un palika vareni stiprs. Viņš salīga atkal pie saimnieka. Lones vietā tikai prasīja, lai ļaujot gada beigās saimniekam iesist ar knipi pa pieri un saimniecei duncku ar celi. Tā viņš dzīvoja un dzīvoja un saimnieks tam nespēja ne darba piedot. Kad saimnieks kūla un Ansiņam lika salmus nest augšā, tad Ansiņš, sasējis astoņas virves kopā, sasēja visus salmus vienā nastā, aiznesa tos uz reizi pie lūka un grūda viņus iekšā. Bet lūks bija par mazu un viss jumts pacēlās uz augšu no tāda grūdiena. Nu Ansiņš nolauza visu bērzu un zarus kautcik apdrāzis, paņēma to par strizduli [trizuli, dakšām] grūda atkal salmus laukā, bet vēl tam bija bērzs par lielu, tādēļ tas nolauza viņu drusku mazāku un apstrupināja zarus, kur tad tikai varēja sadot salmus,

Citu reizi vadīja saimnieks Ansiņu uz mežu malkā. Ansiņš, aizbraucis, sacirta pāri asu un sakŗāva visu vienā vezumā; bet zirgs nevarēja vezuma i ne kustināt. Ansiņš, nospļāvies un zirgu atjūdzis, paņēma pats vezumu aiz ilksim un pārvilka mājā, ka tikai noputēja vien.

"Kur tad zirgs?" prasīja saimnieks brīnodamies, kad Ansiņš ar vezumu ieskrēja sētsvidū.

"Ak, ko nu, saimniek, tavs zirgs nav nekam vērts; zirgs palika mežā pie koka piesiets," Ansiņš atteica.

Saimnieks tikai pūlēm Ansiņu piedabūja, lai zirgu no meža pārvestu. Saimnieks un saimniece lauzīja galvas un gudroja, kā tikt no Ansīša vaļā, lai tas ietu un algas neprasītu. Gan saimniece viņu sauca: "Ansiņ, Ansiņ!" gan turēja viņu mīļu kā pašas dēliņu; bet Ansiņš ņirgājās vien un negāja ne soļa projām. Tikai teica: "Būs gadam beigas, tad saņemšu algu un aiziešu!"

Nu saimnieks sūtīja pie kunga naudai pakaļ. Ar kungu bija saimnieks jau sazinājušies. Kungam bija nauda gan Ansiņam jāiedod, bet reizē arī ļaudis jānosūta Ansiņam uz ceļu priekšā, kas viņam naudu atņemtu un viņu nobeigtu.

Ansiņš, muižā nonācis gāja pa lepnajām durvim kunga istabā iekšā, kur priekšā tas balkūns - kā viņu sauc - ar glāžu sienmaļiem un robaino ģevēles galu. Viņš saplēsa glāžu logus un ielauza grīdu viesu istabā - tik smags viņš bija. Kungs iedeva viņam pilnu maisu naudas un skubināja to, lai tikai uz mājām steidzas; jo viņš bijās, ka tikai tas vēl ko nesadragātu. Kunga ļaudis aizstājās uz ceļa Ansim priekšā un gribēja to aplaupīt; bet Ansiņš turējās pretim, cik tikai varēdams; tomēr nebūtu spējis pret pārvaru beigās atturēties, kad nebūtu piebraucis braucējs, kas viņu uzaicināja, vai negribot, lai viņu pārvedot. Ansiņš, nolauzis baļķi par pātagas kātu, iekāpa mudīgi vien ratos, iesēja virvi par auklu, sadeva labi uz visām pusēm un aizlaidās kā vējš cauri visiem ļaudim. Braucejs bija velns un gribēja Ansiņu aizvest uz turieni, no kurienes nevar tik viegli atpakaļ tikt; bet kad tas redzēja, kādu lielu pātagu tas pataisīja, tam palika bailes; viņš pārveda Ansiņu mājās un palaida to godīgi vaļā.

Nu bija arī gadam beigas. Ansiņš piegāja pie saimnieka, kas aiz bailēm nepaspēja ne krustu priekšā aizmest, sita tam ar knipi pa pieri, ka tas uz vilcienu bija akmeņu mūrī, sienmalī iekšā. Un kad tas deva saimniecei ar celi, tad tā izskrēja zemei cauri otrā pusē. Ansiņš nu palika tur par saimnieku; viņam bija naudas pilns maiss un viņš pārveda ciema daiļāko zeltenīti par savu sievu.