14. A. 650 A. 1062. Maksims ar J.Pelēku Āraišos. LP, VII, I, 783, 11.

Vienam kalējam neesot bijis neviena bērna. Tad viņš uzkalis no dzelzim puiku; bet tam nebijis dzīvības. Gudrojis, gudrojis: kur taču likt tādu. Sagudrojis: liks uz sētas, lai kalst. Kaltis, kaltis, te vienu svētdienu Kalējapuika dabūjis dzīvību, nokāpis no sētas un prasījis tēvam darbu. Padarbojies drusku, prasījis mātei ēst. Māte atnes pienu, atnes siļķi, atnes kartupeļus, lai nu ēstu kā cilvēks; bet Kalējapuika atsacījis: "Vai es ceļams slimnieks esmu jeb cits kāds vārgulis? Man vajaga mazākais kublu piena, mucu siļķu, pūru kartupļu uz paēdiena!"

Neko darīt - vai brīnies jeb pukojies - jānes vien ir, neēdušu nevar turēt. Nu izvāra pūru kartupeļu un aicinās: "Dēliņ, ēd! Palīdzēšu kartupeļus nomizāt!"

Bet Kalējapuika tev blēņosies vēl mizādams. Tāpat apēda to pūru kartupeļu ar visām mizām un siļķes atkal, veselu mucu, ar visām asakām. Labi paēdis, Kalējapuika tēva mājas atstājis un aizgājis pie viena kunga, salīdzis par puisi.

Pirmo dienu kungs Kalējapuiku ar divi puišiem sūtījis uz mežu malkā. Aizbraukuši, abi puiši strādājuši nosvīduši, malku cirzdami, vezumus kraudami; bet Kalējapuika atsēdies uz akmeņa un tikai svilpojis. Šie gan skubinājuši: "Vai tu strādāsi! Mēs tūliņ būsim gatavi, brauksim mājā, tu paliksi viens pats mežā."

Bet Kalējapuika nelicies ne dzirdot un tikai svilpojis. Pēc brīža abi puiši jau aizbraukuši gabalā ar vezumiem un nu Kalējapuika raudzīs arī savu vezumu sadabūt. Tad bijis gan ko paskatīties, kā viņš tur ēdies pa mežu. Pieskrien vienai priedei klāt, izrauj ar visām saknēm, plaukt! uz ragavām virsū; pieskrien otrai, plaukt! uz ragavām virsū un tā vien, kamēr vezums pilns. Nu uzšauj zirgam, lai skrien mājā, bet zirgs lielo milzu vezumu ne pakustināt, kur nu vēl pavilkt. Labi - kā šis nejaudājis pavilkt, tā mans Kalējapuika izrauj zirgu no ilksim, uzsviež uz vezuma un pats ilksīs iekšā un - ko tikai skriet jaudā - ar vezumu uz māju. Aizskrējis pusceļā, redz: abi puiši iegājuši krogā. Viņš domā: "Mežā jums tik aplam bija jāsteidz, te krogā vaļas vai cik. Nu es jums došu drusku darba."

To teicis, Kalējapuika paņēmis vienu priedi no vezuma, saslaucījis kroga priekšā lielu, lielu sniega kalnu no apkārtējiem laukiem un tad svilpodams pārvilcis savu vezumu mājā. Pārbrauc mājā, kungs brīnās: "Zirgs uz vezuma, vezums kā siena kaudze, par vilcēju pats malkas cirtējs, un abi biedri nekā!" Kur tie esot palikuši?

"Palika krogā!" Kalējapuika atsacījis un vairāk nekā. Kungs izgaidās abus puišus vienu dienu, otru dienu, trešā dienā tad pārbrauks šie gan. Nu, kur esot bijuši tik ilgi? "Krogā bijām! - mums uznāca tāds putenis, ka saputināja lielu kalnu kroga priekšā. Kamēr tam izrakāmies cauri, trīs dienas pagāja."

Otrā reizē kungs sūtīja Kalējapuiku uz velna dzirnavām. No tām dzirnavām neviens pats malējs nepārbraucis sveikā. Bijis kādreiz pats pagalam jeb zirgs pagalam. Kalējapuika braucis ar divi zirgiem. Pirmajos ratos pats sēdējis, otros ratos iekŗāvis labības maisus un laidis zirgu, lai nāk pats nopakaļus bez braucēja. Braucis, braucis - ieraudzījis ceļmalā ābeli. Uzrāpies ābelē sārtos āboļus ēst. Ēdis, bāzis arī kabatās, bet pirmais zirgs tomēr pacēlis galvu uz augšu un tik žēlīgi skatījies, kā šis tur ēd. Kalējapuika vaicājis: "Vai tu arī gribi ēst, kad tik žēlīgi skaties?"

Un tā vairāk neko - izjūdzis pirmo zirgu no ilkim, piesējis labi gaŗi pie ābeles, lai ēd, un vilcis pats ratus. Vilcis - ieraudzījis ceļa malā ķirsi ar gatavām ogām. Uzrāpies ķirsī un sācis gan ēst, gan kabatā bāzt. Te arī otrs zirgs pacēlis galvu un skatījies žēlīgi ēdējam acīs. Kalējapuika vaicājis: "Vai tu gribi ēst?"

Un tā izjūdzis arī otru zirgu no ilksim piesējis labi gaŗi pie ķirša, lai ēd, sakabinājis abus ratus kopā un aizvilcis pats uz dzirnavām. Tur izkŗāvis maisus, aizbultējis durvis no iekšpuses un sācis ēst savus ābolus. Tad viens aiz durvim lūdzies, lai laižot iekšā; bet Kalējapuika atteicis: "Ātrāki nelaidīšu, kamēr nebūšu savus ābolus apēdis."

Kad apēdis, tad izstaigājis visas dzirnavas un atradis vienā vietā velnam stipruma zāles. Tās izdzēris un atlējis tai vietā ūdeni atpakaļ. Nu vēris durvis vaļā. Kā atvēris, velns krūtīs iekšā. Bet Kalējapuika uzspēris velnu uz dzirnavu akmeni, ar vienu roku griezis akmeni riņķī, ar otru turējis velnu, nodeldējis tam ādu no miesām un tad palaidis vaļā. Kaukdams, velns izklupis pa durvim laukā un nekad vairs atpakaļ nenācis - dzirnavās bijis miers. Kad maļamo bijis samalis, Kalējapuika vilcis miltus uz māju. Aizvilcis līdz ķiršu kokam - zirgs bijis pieēdis kā bunga - jūdzis iekšā un braucis tālāk. Aizbraucis līdz ābelei - tas zirgs tāpat pieēdis kā bunga - jūdzis to arī iekšā un pārbraucis mājā, kā vajaga. Pārbrauc, kungs brīnās: "Tur neviens nevarēja samalt, bet šis vesels ar visiem zirgiem!"

Pēc tam kungs sūtījis Kalējapuiku uz elli pēc naudas. Labi, gājis, lai gan ceļu uz turieni nebūt nezinājis. Gājis tādu gabalu, ieraudzījis vanagu putniņu plēšot. Ņēmis izglābis putniņu un iebāzis, par ceļa biedru, kešā. Gājis atkal, ieraudzījis lielu, lielu celmu. Domājis tur apsēsties un trīsreiz ar kāju paspārdījis celmu. Kā spārdījis, celms atvēries, bijusi dziļa ala tur apakšā un tā bijusi meklējamā elle. Nokāpis ellē, mazie vellēni, šo ieraudzīdami, riņķī vien lēkājuši: "Gaļa būs, gaļa būs!"

Kalējapuika lēkātājus iespēris vienu kaktā, otru pagultē, trešo darvas podā. Tad ienācis patlaban lielais velns un sacījis: "Kuš, kuš, mani bērniņi, neaiztiekat tam, tas manu ādu uz dzirnavu akmeņa ir deldējis."

Mazie palikuši itin rāmi. Bet nu lielais velns vaicājis Kalējapuikam: kā īsti esot nācis.

"Pēc kunga naudas nācu!"

Velns iedevis naudu un Kalējapuika atkal aizgājis. Bet tiklīdz aizgājis, velnam žēli meties pēc naudas, skrējis Kalējapuikam pakaļ: lai nākot ar šo mesties; kuŗš augstāki uzmetīšot, tam lai nauda paliekot. Velns satvēris akmeni un kā drāzis gaisā, pēc trim stundām tikai nonācis atpakaļ. Bet kad Kalējapuikam bijis jāmet, tas izņēmis savu putniņu un kā laidis gaisā, nekad vairs nenācis atpakaļ. Nauda palikusi Kalējapuikam. Pārnesis naudu, devis kungam, kungs domājis: "Tas Kalējapuika cits nav kā pats velns" un liek viņam aku rakt.

Kad akā labi dziļi bijis ieracies, kungs licis tādu akmeni viņam uz galvu velt, ko tikai tūkstots cilvēku varējuši pavelt. Bet Kalējapuika atspēris ar plaukstu lielo akmeni ar tādu sparu atpakaļ, ka akmens šaudamies un atpakaļ zemē krizdams visus vēlējus to tūkstoti - nositis. Nu Kalējapuika izrāpies no akas, paņēmis kungu pie žaunām, uznesis augstā, augstā kalnā un kā griezis vairākreizu pret vēju riņķī - kungs tā apreibis, ka kučkāniski nonācis no kalna lejā. Nu satvēris otrreiz kungu, vēl nesis kalnā un tāpat darījis. Trešo reizi kā griezis kungu pret vēju riņķī, kungs sašķīdis un Kalējapuikam piederējusi tagad visa kunga muiža.