15. A. 650 A. Indriķis Reķis Kroņa Rendā, Brīvzemnieka krājumā. LP, VI, 414 (112, 22. piez.).

Viens kalējs nedēļas laikā uzkalis no dzelzs stipru dēlu un nosaucis viņu par Dzelža dēlu. Bet Dzelža dēls briesmīgi pulka ēdis: septiņi kukuļi maizes un katlu putras uz reizi - tādēļ gājis pie kunga kalpot, kas spējis tādu pieēdināt. Nolīguši tā ēst, cik grib un gada galā trīs knipus pa pieri. Bet pirmo nedēļu jau Dzelžu dēls apēdis kungam visu gaļu; tādēļ licis vīriem vērsi kaut, lai būtu lielēdējam ko ēst. Bet vīri nespējuši vērsi noturēt, ne arī nokaut. Dzelža dēls smējies un nositis ar vienu knipi vērsi.

Nu kungs sabijies par tik stipru roku un gudrojis Dzelža dēlu visādi nogalināt. Papriekšu sūtījis malkā, lai lāci noplēstu; bet Dzelža dēls sarāvis ar rokām lielus kokus un krāvis vezumā. Kamēr krāvis - divi lāči apēduši zirgus. Dzelža dēls iejūdzis lāčus vezumā, pārbraucis un vaicājis kungam: Kur tos divus sunīšus būšot pievietot? Lai liekot stallī.

Tad kungs sūtījis sudmalās malt, kur velni mājojuši. Velnu arī pārvedis mājā.

Tad sūtījis dīķi sargāt. No dīķa iznācis velns - to arī pārvedis mājā un saķēdējis (stallī) abus vīrus kopā. Tad Dzelža dēls vārījis ķiļķenus un pavalga tiesai iemetis kunga cūku katlā. Beidzot kungs licis dzelzs ratus taisīt un sūtījis Dzelža dēlu pie ķēniņa pēc zelta naudas. Bet Dzelža dēls ātrāki nebrauc, kamēr nedošot 16 birkavi kaņepju pātāgu ko vīt un divi birkavi pātagas ķelpam. Novijis pātāgu, ielenčojis ķelpu un uzsējis ozola galā. Tad izrāvis ozolu ar saknēm un nu bijusi pātaga ar visu kātu. Iejūdzis abus lāčus dīselē, abus velnus gaŗjūgā (uz spici) un braucis pie ķēniņa.

Ķēniņš izsūtījis kaŗaspēku un licis Dzelža dēlu nošaut; bet Dzelžu dēls savicinājis pātagu un vienā sitienā apsitis kaŗavīrus. Paņēmis naudu un braucis atpakaļ. Bet kungs, redzēdams šo vēl dzīvu, paslēpies pagrabā dzelzs skapī. Dzelžu dēls iebāzis pa pagraba durvim mazo pirkstiņu un izvilcis dzelzs skapi ar visu kungu gaismā. Nu kungs lūdzies, lai ņemot visu pārvesto zeltu un ejot prom. Dzelžu dēls pārbraucis pie tēva un dzīvojis bagātīgi. Reiz tēvs ieminējies: "Kā tu, dēls, pārnākdams vairs tik daudz neēd kā toreiz?"

"Tas tādēļ, tēt, toreiz es vienā nedēļā neēdis izaugu un nu man bija jāapēd tas, ko es citādi, lēni augdams, pāris desmit gados būtu apēdis."