17. A. 650 A. Jēkabs Birģeris Mežotnē. LP, VI, 407 (112, 20).

Vienam kalējam nebijis neviena bērna. Reiz viņš izkalis no dzelzs mazu puišeli un atstājis smēdē. Kas ir? Rītā aizies smēdē - redz: dzelzs puika palicis dzīvs un kalis, ka dzirksteles šķīdušas. Nu šim liels prieks - tūliņ vedis dzelzs dēlu istabā sievai rādīt un licis ēst dot. Bet dzelzs puika uz reizi apēdis katlu putras un klaipu maizes. Tas kalējienei nemaz nepaticis. Kur tik daudz varot pieņemt tādam nesātnim? Labāk lai tāds aizejot!

Dzelzs puika daudz arī nelūdzies - aizgājis. Ceļā saticis kungu, tas ierunājies: vai negribot pie viņa par puisi līgt?

"Kāpēc nē!" šis atteicis un salīdzis tā: ēst brīv, cik gribas un gada galā ar mazo pirkstiņu iesitīšot kungam pa muguru. Kungs priecājies par tik lētu puisi un vedis tūliņ mājā. Pārvedis - te otrā dienā gadījies desmit vīriem lielu lielu vērsi kā krāsns muižā gaŗām vest. Kungs teicis: "Ujā, kas par stipru vērsi - desmit vīri ved."

Dzelzs puika smējies: "Kas tas par lielu - es tādu nositu ar mazo pirkstiņu, ja vajadzīgs."

Kungs neticējis: lai sitot, ja varot! Dzelža puika piegājis vērsim klāt un uzsitis ar pirkstiņu pa pieri: vērsis tūdaļ nokritis gar zemi un bijis pagalam.

Nu kungs aplam sabijies un domājis: "Kas tādu vērsi var no sist, tas mani arī nositīs gada galā kā nieku. Jāraisās no viņa labāk vaļā pie laika, jārauga ar darbiem nobendēt."

Un tur kungam dārzā bijusi ābele ar zelta āboliem; bet ābolus naktīs brīnum zaguši. Ko viņš sagudro? Sūtīs Dzelzs puiku ābolus sargāt, gan tad zagļi viņu nokaušot.

Labi. Puika iegājis dārzā - skatās, skatās - redz: nāks pieci melni puikas un sāks ābolus raut. Tā mans Dzelzs puika, ne vārda nesacījis, knikt, vienam ar pirkstiņu pa pieri, knikt otram, trešam, kamēr visi pieci paliek guļam.

Rītā kungs paskatījies: zaglēni pagalam, Dzelzs puika vesels. Ko nu liks tādam darīt? Sagudrojis: lai ejot tur viņu mežā, kur slepkavas stipru namu uzcēluši, un nokaujot tos!

Labi, Dzelzs puika aizgājis, nositis slepkavas ar dūri un pārnācis teikt, ka jau padarīts.

Nu kungs gudrodams nevarējis vairs sagudrot, ko vēl likt tādam darīt. Beidzot sūtījis uz laimi pie sava drauga pēc naudas un slepeni pačukstējis tam iepriekš: ja tāds un tāds atnākot pēc naudas, lai tad sūtot veselu kaŗaspēku viņam pretim un liekot nošaut.

Labi, draugs tā darījis: izsūtījis visu savu kaŗaspēku Dzelzs puikam pretim.

Kaŗaspēks šāvis, šāvis, bet kura lode nākusi, tā atsitusies pie Dzelzs puikas dzelzs miesām un atsprāgusi atpakaļ. Nevarējis kunga draugs ar visu kaŗaspēku nekā padarīt - bijis jādod nauda.

Dzelzs puika pārnesis naudu un teicis kungam: "Gads pagalam! dod nu muguru."

Kungs pārbijies, labi vairs nebūs; bet drošības labad nogūlies gar zemi un pārsedzies ar lielu, augstu spilveņu kaudzi, jāsaka, cik jau nu tikai varējis spilveņus sadabūt, un tad teicis puikam: lai nu sitot pa tiem spilveņiem - viņa mugura tur esot pretim.

Dzelzs puika uzrāpies spilvenu kaudzes galā un spēris ar mazo pirkstiņu pa spilveņiem tā, ka kungs no trieciena uz reizi apakšā paģībis. Vēlāk ar lielām mokām esot gan atdzīvināts, bet mazo pusi paturējis kungs, to nevar neviens noliegt.