19. A. 650 A. Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne, Atašienes pagastā.

Vīna muote beja lela styprinīca. Jai pīdzyma dēliņš, kuru jei zeidēja septiņi godi. Dāls izauga lels un prosa muotei izkaļt jam ciervīti. Aizguoja muote uz kalēju, izkola vīnu bierkovu gryutu ciervi, atnezja uz sātu un īdevja dālam. Dāls pajēmja ciervi, pacyluoja, pacyluoja un soka: "ltys vīgls!"

Otkon muote aizguoja uz kalēju, izkola divi bierkovi gryutu ciervi, atnezja uz sātu un īdevja dālam. Dāls pajēmja ciervi, pacyluoja, pacyluoja un soka: "Itys vīgls!"

Otkon muote aizguoja uz kalēju, izkola treis bierkovi gryutu ciervi, atnezja uz sātu un īdevja dālam. Dāls pajēmja ciervi, pacyluoja, pacyluoja un soka: "tys byus lobs!"

Pajēmja styprinīks sovu ciervi, atsavasaluoja ar muoti un īt pa pasauli laimes maklātu. Guoja, guoja jis un sadūmuoja atsapyust. Nūlyka jis ceļa molā ciervi un atsagula. Kungs braucja pa tū ceļu un pībraucja pi styprinīka. Kungs izmūdynuoja styprinīku un prosa: "Uz kurīni tu ej ?"

"Eju dorba maklātu!" atbildēja styprinīks.

"Ej pi manis par kolpu!" soka kungs.

"Varu," atbildēja styprinīks.

"Cik tev vajadzēs moksuat par godu?" prosa kungs.

"Man nikuo navajag moksuot," atbildēja styprinīks, "bet kad es tev godu atstruoduošu, tad īsisšu ar ituo cierva pīsīti par pakaļu!"

Kungs padūmuoja, ka naīsiss vys, jo jis jam gryutus dorbus dūs darīt, un spajēmja styprinīku sev par kolpu. Aizvedja kungs styprinīku uz sovu muižu un lyka pi vysaidiun gryutim dorbim. Styprinīks nikod naatsoka un vysu izdora. Redz kungs, ka līta slykta, un grib pīlikt vysus spākus, lai styprinīku izbeigtu. Kaidu reiz kungs pīsacīja pīvest pi okas daudz akmeņu. Tad kungs soka sovai sīvai: "īsvīd tu sovu gradzynu okā! Mēs syutīsim styprinīku okā pec gradzyna, un kad jis īleiss okā, aizsvīssim jū ar akmeņim!"

Gaspaža īsvīdja okā sovu gradzynu un kurngs pīsacīja styprinīkam dabuot nu okas gradzyna. Styprinīks aizguoja uz oku un pēc juo aizskrēja pakaļ vysi muižas ļaud’s. Īleida styprinīks okā un meklej gradzyna. Kad atroda gradzynu padevja gaspažai un gribēja leist uorā. Okas molā stuovējuši ļaud’s suoka veļt okā akmeņus uz styprinīka viersā. Styprinīks, kuopdams uorā nu okas soka: "Atdzenīt vystas nu okas, lai nakaš smiļšu man acīs!"

Ļaud’s vys mat akmeņus. Jau stiprinīks pīkuopj pavysam pi okas molā. Tad ļaud’s vēļa uz juo lelu dziernovu akmeni. Akmeņs izzamaucja stiprinīkam uz golvas. Styprinīks soka: "Paldīs, ka padevjāt vacuo tāva brili [cepuri], tagad nabiers smiltis acīs!"

Izkuopja styprinīks nu okas, nūjēmja nu kokla akmeni un stuov pi okas ar cytim ļaudim. Kungs redz, ka nikuo navar padarīt styprinīkam. Nu muižas na tuoļi beja lels mežs un tymā mežā auga divi lelas egles. Kungs soka styprinīkam: "Aizbrauc uz mežu, izrūc tuos egles, atved un īstoti muižas pogolmā!

Styprinīks aizjyudzja divus zyrgus un nūbraucja uz mežu. Mežā jis izplēsja ar saknem egles, īlika rotūs un gribēja vest uz sātu, bet zyrgi navylka. Sasadusmuoja styprinīks uz zyrgu, nūsyta juos, puorsvīdja vīnu par vīnu egli, ūtru par ūtru, lyka egles vīnu uz vīna, ūtru uz ūtra placa un nas uz sātu. Atnezja stypninīks egles uz sātu, īstatīja pogolmā un soka kungam: "Jau es egles īstatīju!"

Kungs prosa: "Kur zyrgi?"

"Es zyrgus nūsytu, tuodēļ, ka jī nagribēja vilkt vazuma, bet egles un nūsystūs zyrgus pats atnežu!" atbildēja styprinīks.

Kungs redz, ka styprinīks vysu izdora un navar juo nūnuovēt. Kungam jau ni sylts, ni solts. Sadūmuoja kungs syutīt styprinīku uz valna patmalem, nu kurom nikod cylvāki naizguoja. Pībēŗa maisus ar labību, pīlyka vazumus un aizbraucja styprinīks uz valna patmalem. Pībrauc styprinīks pi patmalem un redz, ka pi patmalēm stuov kungs. Styprinīks prosa: "Vai var samalt?"

"Var, var, nes tik īškā maisus!" atbildēja kungs.

Tys kungs beja pats valns. Itymuos patmalēs par zellem ari beja valnāni. Sanesja styprinīks maisus īškā un suoka maļt. Zelle pīskrēja pi styprinīka un soka: "Pīsalīc un pasaver akmeņa caurumā, vai mylti nav sagruduši!"

Styprinīks pīsalīcja pi akmeņa cauruma un veras. Zelle pa tū laiku, cikam jis vēŗās, gribēja īgryust jū akmeņa caurumā, bet styprinīks uzklīdzja: "Naaiztīc!"

Zelle ūtru reizi gryudja, styprinīks otkon soka: "Naaiztīc!"

Tad zelle salasīja vysu sovu spāku un gryudja styprinīku trešū reizi. Styprinīks, nikuo napasacīdams, atsagrīzja, sagyva zelli, kurs beja valns, svīdja jū uz zemes un satraikšēja tai, ka kauli vīn sabrakšēja. Saskrēja cyti patmaļu valni un styprinīks jūs izsvaidīja kur kurū pa patmaļu koktim, bet pats samalis mīrīgi aizbraucja uz sātu.

Kungs īsavēŗa, ka atbrauc kolps dzeivs un samalis, nu bailem nazynuoja, kū darīt. Cyta nikaida dorba jis ari nazynuoja uzdūt styprinīkam, kura jis naizdarītu. Pec tuo dreiži beidzjās gods un styprinīks, pajēmis sovu ciervi, soka: "Nu, kungs, tagad jau laiks man sajemt olgu!"

Kungs treisēja, treisēja, nūstuoja uz pogolma un gaida, kad styprinīks siss ar ciervi pa pakaļu. Styprinīks pīguoja pi kunga un kai syta ar ciervi par pakaļu, kungs pasacēļa gaisā un nivīns nazyna, kur aizskrēja. Bet styprinīks palyka muižā par saiminīku un šūdīn dzeivoj laimīgs. Valna patmales ari jam pīdar, jo vysi valni izbāgalēja.